Kazhes pierakstu burtnīca

Gadas grāmatas, par kurām ir tik ļoti grūti rakstīt, ka gandrīz vai gribētos to vispār nedarīt. Un šī ir viena no tām grāmatām. Eli Vīzela grāmata "Nakts" skaitās viens no globāli nozīmīgākajiem rakstiskajiem vēstījumiem par holokausta tēma. Tās autors pārdzīvoja Aušvici un Būhenvaldi, pieredzēja ļoti daudz kā tāda, ko droši vien ikviens izvēlētos nepiedzīvot. Un par to arī ir šī grāmata.

Ļaunuma pieskāriens ir pēdējā ievērojamā Orsona Velsa filma, viņa pēdējais darbs Holivudā, un arī viena no pēdējām Marlēnas Dītrihas filmām. Stāsts par filmu savā ziņā ir ne mazāk interesants kā pati filma - jau pēc tās pabeigšanas gudrie vīri no kinostudijas izlēma, ka viņi zina labāk, ko publika gaida, un nevis piesedza seju ar necilu šalli, bet piesaistīja čali, kas uzņem papildu ainas, veica papildu montāžu un no Velsa materiāla izveidoja pilnīgi citu "Ļaunuma pieskārienu", kas izgāzās gan kritiķu, gan skatītāju vērtējumā un faktiski parakstīja spriedumu Velsam kā Holivudas režisoram, lai arī viņš absolūti nebija vainīgs pie tā, ka daži džeki ņēma un izčakarēja viņa filmu. Velss pats uzrakstīja 58 lappuses garu dokumentu par tēmu, kam tajā gala variantā vajadzēja būt citādāk, un tad, vairākus gadus desmitus vēlāk, jau pēc paša Velsa nāves, tika veiktas korekcijas filmā atbilstoši šī dokumenta prasībām, un tā radās tā filmas versija, ko es skatījos, un to arī par ļoti labu esam atzina Velsa meita.

No visām agrīnajām Mjūrielas Spārkas grāmatām "Robinsons" ir vismazāk ievērojamā - pat pie sava ieraksta Wikipedia tā nav tikusi, un ne pilnīgi bez pamata, lai gan savas ievērības cienīgas lietas šai grāmatā ir.

Savas karjeras pirmsākumos Sēržs Geinsbūrs bija salīdzinoši tipisks franču šansona dziedātājs - kas laikam jau nebūtu nekas pārsteidzošs, jo reti kurš ar muzikāliem eksperimentiem aizraujas jau no laika gala, un piecdesmitie gadi jau arī nebija tas laiks, kad šādi eksperimenti popmūzikā būtu jau ienākuši.

Izlasīju tikai šāda nosaukuma stāstu, nevis visu krājumu, jo patiesībā tā vien šķiet, ka nav jau īsti prāta darbs - lasīt visus Filipa Dika darbus pēc kārtas, jo ar visu savu ļoti bagāto fantāziju, šis autors tomēr diezgan daudz arī atkārtojas, un vienas un tās pašas idejas dažādas variācijas viņa grāmatās parādas diezgan bieži. Vismaz šajā konkrētajā stāstā "precogs" jeb nākotnes paredzētāji šķiet nāk vai nu no "Ubik" vai no tā, kas kalpoja par pamatu filmai "Next", tikām galvenā varoņa nepieciešamība slēpt savu identitāti radīja asociācijas ar "Flow My Tears, the Policeman Said", tāpat šis tas te ir līdzīgs ar "Blade Runner". Īsi sakot - man pietrūkst "beginner`s mind", lai varētu katru darbu novērtēt pašu par sevi.

Dzīvoja reiz plašajā Amerikā tādi bītņiki. Viņu dzīves filosofija bija visai slikti atbilstoša amerikāņu sapnim - normāla bītņika ikdiena sastāvēja no:

Kas to būtu domājis, ka noskatīšos vēl vienu no Žaka Tatī filmu - pēc "Ilo kunga brīvdienām" neuzjutu sevišķu vēlmi iepazīt šo režisoru tuvāk, taču izrādījās, ka par savu nākamo filmu pēc "Brīvdienām" Tatī tika pie Oskara balvas par labāko filmu svešvalodā un likumsakarīgi - man vajadzēja to noskatīties. Un, cik šokējoši tas lai arī nebūtu, šī filma man patika ievērojami labāk nekā tās priekšgājēja.

Par šo filmu es uzzināju vēl sen pirms manās acīs iekrita Luija Malla vārds. Proti, tajā laikā, kad pirmo reizi izdzirdēju Mailsa Deivisa vārdu. Ja nemaldos, man pat kādā diska vajadzētu būt šīs filmas skaņu celiņam, kura autors nav neviens cits kā džeza vēsākais vecis.

Lasot kārtējo Grema Grīna romānu, guvu papildu pārliecību tajā, par ko jau sen vairs nejutu nekādas šaubas - šis vīrs patiešām bija saistošās literatūras ģēnijs, fenomenāls relatīvi vieglo žanru meistars un vienkārši izcili veikls stāstnieks. "Mūsu cilvēks Havannā" faktiski ir ļoti tipisks Grīna romāns - ar darbību latiņamerikā, spiegiem un komiskuma pieskaņu. Tā galvenais varonis ir putekļusucēju tirgotājs Havannā (Kubā) Batistas režīma valdīšanas laikā (t.i., pirms Kubas revolūcijas). Vormolds pats par sevi nav nekas īpašs - viņu ir pametusi sieva, viņš dzīvo divatā ar savu 17 gadīgo meitu Milliju, pavada daudz laika ar savu draugu vācieti doktoru Haselbaheru un ne pārāk veiksmīgi tirgo putekļu sūcējus. Taču tad kāds vīrs uzvārdā Hotorns ņem un savervē Vormolds par angļu specdienesta aģentu - faktiski īsti neļaujot šim vīram izvēlēties, vai viņš vēlas kļūt par spiegu vai nē. Tā kā putekļu sūcēju tirdzniecība diži labi nevedas un Millijai ir diezgan augstas finansiālās prasības (un ļoti kolorīts raksturs), Vormolds sāk patiešām strādāt izlūkošanas labā, taču reāli viņš neko nedara, bet gan nedaudz pielabo avīžu izgriezumus un sūta ziņas uz Londonu par savu iegūto "slepeno informāciju". Tā kā no viņa vadība to prasa, viņš "savervē apakšaģentus" - vai vismaz ziņo par tādu savervēšanu, un iekasē naudu šo cilvēku apmaksāšanai, tā arvien vairāk pats iepinoties savā viltus slepenās darbības tīklā. Vislabākais gājiens, ko viņš realizē: viņš nosūta uz Londonu skices kaut kādiem "slepeniem objektiem, ko armijnieki būvē kalnos", kas gan patiesībā ir pārzīmētas viena putekļu sūcēja modeļa skices, tikai ar nepierastu mērogu. Un tā viņš pamazām kļūst par ļoti uzticamu aģentu priekšniecības acīs, tādā mērā, ka viņam pat tiek atsūtīti divi palīgi, kuri arī domājas esam reālas izspiegošanas daļa, nevis tikai butaforija. Taču problēmas Vormoldam sākas tajā brīdī, kad "pretējā puse" (kura tā īsti netiek romānā identificēta) arī sāk viņu uzskatīt par bīstamu aģentu, un spēle un realitāte sāk pamazām pārklāties - pat tādā mērā, ka iet bojā viens no Vormolda "aģentiem", par kura eksistenci pats Vormolds gan iepriekš nebija zinājis un šo cilvēku vienkārši izdomājis. Un šajā brīdī romāns no vieglas komēdijas pāraug izteikti traģikomiskā stāstā, padarot to vēl aizraujošāku. Kā jau tas ir ar visiem Grīna romāniem, "Mūsu cilvēks Havannā" lasās vienā elpas vilcienā, lieliska dinamika, lieliska spriedze, superīgi personāži, amizantas situācijas, un viss pārējais mani vienkārši sajūsmina.

Ar klasisko melnbaltās ēras filmu skatīšanos visbiežāk man sevišķi labi nevedas - gan tādēļ, ka man pašam pret tām ir zināmi aizspriedumi (apzinos - nepamatoti), gan tādēļ, ka vēl grūtāk ir pierunāt šādas filmas skatīties citus. Tādēļ nav brīnums, ka slavenākā Andžeja Vaidas filma "Pelni un dimanti" savu skatīšanās laiku gaidīja diezgan ilgi, tomēr beidzot tas pienāca, un varu teikt tikai vienu - wow!

Ar "Pirmajā lokā" es pabeidzu savu obligātās literatūras apskatu, kas attiecas uz Aleksandra Solžeņicina daiļradi. Pārmaiņas pēc esmu arī hronoloģiski gājis vairāk vai mazāk pareizi - sāku ar viņa pirmo publicēto darbu - "Vienu dienu Ivana Deņisoviča dzīvē", tad nāca "Vēža korpuss" un visubeidzot - "Pirmajā lokā".

Džuzepes Tomasi di Lampeduzas "Gepards" ir viens ļoti dīvains romāns, tik dīvains, ka es patiešām nespēju to saprast. Ne pašu romānu, tajā nekā satriecoši nesaprotama nav, bet es nespēju saprast praktiski neko ap šo romānu. Proti, kā tas sanāca, ka šis romāns, ko izdeva pēc tā autora nāves (dzīves laikā viņš nebija ne ar ko sevišķi ievērojams), iekaroja ne tikai visas Itālijas, bet pat visas pasaules lasītāju sirdis, tika godalgots, tika ekranizēts un visubeidzot atzīts par vienu no ievērojamākajiem divdesmitā gadsimta romāniem. Man pat savā ziņā radās sajūta - vai es patiešām lasīju ĪSTO "Gepardu", to pašu izcilo grāmatu, par kuru rakstīju iepriekšējos teikumos? Varbūt es kaut ko sajaucu un kaut kur pastāv vēl viens tā paša autora tā paša nosaukuma romāns, kurš patiešām atbilst visiem tiem slavas vārdiem, kas tam tikuši veltīti.

"Zvans", pēc dažiem sekundāriem avotiem spriežot, ir viens no vismazāk ievērojamajiem Airisas Mērdokas darbiem (piemēram, tas ir vienīgais viņas romāns, kuram Vikipēdijā ne tikai nav apraksta, bet nav pat tukšā lapas aizmetņa), tomēr tas nav traucējis kādam šo grāmatu izdot arī latviešu valodā. Un tas savukārt man atļāva šo grāmatu paņemt bibliotēkā un izlasīt. Šī grāmata stāsta par kādu sievieti vārdā Dora un kādu zvanu vārdā Gabriels. Gabrielam gadījies nezināmu iemeslu dēļ jau pirms vairākiem gadsimtiem tikt noslīcinātam ezerā, bet Dora iedegas domā izcelt viņu atpakaļ saulītē. Patiesībā tas notiek sekojoši: Dora ir atgriezusies pie sava vīra, kuru bija uz pus gadu pametusi, un pie vīra viņa atgriežas kaut kur Anglijas laukos, kur viņš mitinās patlaban kādā reliģiskā kopienā un studē kaut kādus viduslaiku materiālus (būdams vēsturnieks). Šī reliģiskā kopiena, kā tas ar kopienām mēdz būt, reāli nav vienota un tajā valda daudz pretrunu. Piemēram, viens no tās vadītājiem, vīrietis vārdā Maikls, ir homoseksuāls un viņam reiz ir bijis sakars ar kopienas sargu Niku (kamēr tas vēl mācījās skolā kaut kur citā Anglijas galā). Nika dvīņumāsa Ketrīna, kas grasās iestāties klosterī, iz neglābjami iemīlējusies Maiklā, kurš joprojām iekāro Niku, kurš savukārt ir nelaimīgs ar dzīvi un nodzēries. Vēl tur iesaistas Doras vīrs Pols, kuram patīk Ketrina un kurš mīl savu sievu, vienlaicīgi nevarot viņu ciest. Maikls tikām ieķeras pusaudzī vārdā Tobijs, kas ieradies pa vasaru pastrādāt kopienā. Īsi sakot - vismaz kādu ikviens tur iekāro un lielākoties neviens neiekāro, to ko viņš var dabūt. Tikām zvanu ezerā atrod Tobijs un laika ziņā tas gandrīz sakrīt ar jauna zvana iecelšanu baznīcas tornī. Vispār sižeta šīs grāmatas 300 lappusēs ir tonnām, personāžu arī, grāmatas kvalitāte - augstāka par beletristiku, bet ne diži. Diezgan velk uz ziepeni (ja tā nopietni padomā, Mērdokai vispār šausmīgi patīk aprakstīt dažādus mīlas sakarus, kuros iesaistās daudz cilvēku - te var minēt gan "Zem tīkla", gan "A fairly honorable defeat", gan "A Severed Head"). Protams, rakstnieces talanta viņai netrūka, bet, manuprāt, to varēja realizēt arī labākā veidā.

Obwohl Heinrich Boell ofiziell einer der groessten Deutschen Schriftstelllern des 20. Jahrhunderts gewesen ist, weiss ich von ihm ganz wenig. Wenn ich mich nicht irre, is "gesammeltes Schweigen" nur das zweite seiner Buecher, das ich bisher gelesen habe. Der Untertitel des Buches lautet, dass dort noch andere Satiren zu finden sind, daraus kann man schliessen, dass auch die Erzaehlung ueber Doktor Murke eine Satire ist, und eigentlich koennte das man sowieso verstehen. Das Buch besteht aus 5 Erzaehlungen, daraus sind 3 Brilliant un 2 nicht besonders. "Doktor Murkes gesammeltes Schweigen" erzaehlt von einem Mann, der am Rundfunk arbeitet und sich eine Rede von einem verwirrtem Kulturprofessor mehrmal anhoeren muss, bis er fast sein Verstand verliert. Die Rede muss viel verkuerzt werden, ausserdem muss das Wort "Gott" durch "ein hoeheres Wesen, den wir verehren" aus Politkorrektum ersetzt werden, so befehlt Murke dem Professor mehr als 20 Male "ein hoeheres Wesen, den wir verehren" sagen, damit die Veraenderung moeglich war. Der Murke selber ist aber Fetischist - er sammelt Schweigen aus Radiosendungen, denn er findet es viel poetischer als Sprechen. Die zweite briliannte Geschichte lautet "Nur nicht zur Weihnachtszeit" und es geht um eine aeltere Dame, die ein wenig ihren Verstand verliert und braucht es, jeden Tag Weihnachten zu feiern. Die dritte spannende Geschichte ("Es wird etwas geschehen") ist von einem sehr aktiven Mann, der am Anfang 9 Telefonen gleichzeitig beantwortet, aber am Ende ein professionaler Sarg Begleiter wird. Die letzten zwei Geschichten - "Hauptstaedtisches Journal" und "Der Wegwerfer" haben mir nicht besonders gefallen, deswegen schweige ich ueber sie. Die ersten drei waren aber genung gut, damit ich sagen koennte, dass nach dem ziemlich langweiligem "Billard um halb zehn" ich wieder Interesse an Heinrich Boell gefunden habe.

I have this project, you see - there`s a list of German-writing authors who`s work I want to become familiar with. And among those 78 persons there`s this Mr. Schnurre here. This work is called "a novel of stories" or something similar to that. And this is exactly what it is - we get short (mostly) stories from a boy`s childhood that aren`t really connected one to another apart from the fact that it`s the same boy`s life we read about in all those stories. It`s the 20`s-30`s Germany where he grows up - in the poverty with the nazis rising. But these stories are mostly positive, although not too happy. His dad has no work most of the time, so he spends it with his son, trying to make a jolly good childhood for the boy, and he succeeds at that. Among the stories the standouts are "The Gift" about the boy`s first love (at the age of something like 5) who dies from a disease but since she had assured him that death is not bad he doesn`t get sad about that and people surrounding him think he has no heart. It`s not the only great story, of course, the book is very humane, and it`s easy to read, although it describes no beautiful fantasy world. And what it reminds me of is "Bille" - a novel of stories by Vizma Belsevica - a Latvian writer - that was in the same stylistics only in a much more minor key. Not that I think that there`s any connection between these two books.

The second time around Hitchcock offers me more than he did before. This film here is really a thriller unlike `Rear Window` which only had nieces pieces of dialogue, watching this one at some times I felt really scared. It`s possible that I would prefer the mystery not to be unraveled for that would leave me even more confused but the way it`s done in the film is still pretty impressive. Yes, and Kim Novak not only acts but also looks great.