Kazhes pierakstu burtnīca

Patiesībā es nemaz nezinu, kā tas sagadījās, ka es tiku pie šī Pola Baterfīlda ieraksta. Droši ir tas, ka tas manā krājumā parādījās ilgāku laiku pirms dzirdēju par to kaut ko raidījumā "Saknes" stāstam mūsu tagadējo premjerministru. Es gan neesmu arī tik ļoti pārliecināts, ka tiešām esmu dzirdējis Godmani runājam par Baterfīldu, bet tā man šķiet gan.

Kā jau normālam blūza ierakstam pieklājas, vairumu tā dziesmu nav sacerējuši grupas dalībnieki, bet tās ir vai nu "tradicionālas" vai vienkārši citu ļaužu rakstītas. Līdzās rūdītiem blūza vīriem - tādiem kā Roberts Džonsons un Madijs Voterss šajā ierakstā Baterfīlda grupa izpilda arī kāda pavisam ne rūdīta blūzmeņa dziesmu. Proti, "Mary Mary" autors ir Maikls Nesmits, vislabāk zināms kā grupas "The Monkees" dalībnieks. Jā - patiešām šie blūzmeņi izpilda pērtiķa sacerētu dziesmu. Un, kā to patiesībā var gaidīt no tradicionālās struktūrās ieturētām blūza kompozīcijām, tā nav īpaši sliktāka par "lielo" vīru radītajām kompozīcijām. Vispār jau šim Baterfīlda ierakstam piemīt visi tradicionālākie blūza plusi un mīnusi. Plusu sarakstā var iekļaut profesionālu spēlēšanu, ieraksta atmosfēru, paša Baterfīlda balsi (viņš laikam gan bija viens no pirmajiem īsti lielajiem baltajiem Čikāgas blūzmeņiem) un ermoņikas spēli, bet mīnuss ir arī tradicionālais - blūzs ir vienveidīgumā, iespējams, pat pārāks par pankroku un dažādu mūziķu blūzs diezgan bieži nav atšķirams.

"East-West" magnum opus noteikti ir to noslēdzošā "East-West", kuras savās četrpadsmit minūtēs faktiski ir viens pamatīgs jam session (taču - tas nav balstīts uz tās vienas tradicionālās melodijas, kas ir par pamatu 99% visas pasaules blūza skaņdarbu), kas patiesībā pavelk tīri labi. Kā jau to no blūza var gaidīt, sevišķu līderu un atpalicēju dziesmu vidū šajā albumā nav, kopumā tas mani iekustina ļoti pat labi un tā spēku es jūtu. Dvēseli es Baterfīldam varbūt pārdevis nebūtu, bet Sony Ericsson k510i, kas nestrādā BITE tīklā, gan.