Black Monk Time
"Black Monk Time" ir viens no izcilākajiem plašu publicitāti neguvušajiem sešdesmito gadu ierakstiem, tur nav šaubu. Es būtu pat gatavs pa visu pasauli bazūnēt, ka The Monks bija teju vai izcilākā amerikāņu grupa visā šajā desmitgadē. Un kas par to, ka viņi izdeva tikai vienu albumu, kuru neviens nepirka? Un kas par to, ka viņi spēlēja Hamburgā un nevis štatos? Galvenais ir tas, ka vairāk kā četrdesmit gadus pēc savas iznākšanas "Black Monk Time" joprojām izklausās satriecoši aktuāls un svaigs, bet kā tas izklausījās 1966.gadā, man pat iedomāties grūti - droši vien kā kaut kas pilnīgi nereāls.
Kas vispār bija "The Monks"? Sākotnēji viņi nebija nekādi mūki, bet gan gluži tradicionāls Rietumvācijā dislocēto ASV karavīru muzikāls ansamblis, kas spēlēja nevienu neaizvainojošu sērfroku, līdzinoties tūkstošiem "Beach Boys" klonu. Taču beidzot karadienestu, šie vīri pamazām izlēma iet savu individuālo ceļu un vairs nespēlēt "Surfin` USA", bet gan sāka eksperimentēt.
Kā izpaudās mūku muzikālie eksperimenti? Pirmkārt, viņi gandrīz pilnībā atteicās no tāda jēdziena kā melodija, dziesmām par pamatu liekot gandrīz vai iezemiešiem raksturīgi vienkāršus ritmus (un par dziesmas "vilcēju" visbiežāk kļuva grupas bundzinieks). Otrkārt, mūkiem bija nospļauties par popmūzikai tradicionālo formulu "pants - piedziedājums - pants" un viņu dziesmās nošķirt jebkādas daļas nav īpaši iespējams. Treškārt - dziesmu teksti. Spēlējot Hamburgā, viņi droši vien īpaši nevarēja paļauties, ka vietējie geju-transvestītu-incestu naktslokālu apmeklētāji būs īpaši angļu valodas speciālisti, līdz ar to mūkiem nebija vajadzības domāt par tekstiem pārāk daudz un vienkāršības labad bieži dziesmas garumā tiek atkārtotas kādas pāris frāzes (labākais tā piemērs ir "Drunken Maria"). Ceturtkārt, pati vokālu pasniegšanas maniere mūkiem lielākoties bija panciski nepieradināta. Piektkārt, The Monks bija viena no pirmajām grupām, kas sāka spēlēties ar "feedback" izmantošanu savā mūzikā (un šajā ziņā viņiem vedās gluži labi). Sestkārt, vienā brīdī grupas ģitāristam apnika viņa instruments un viņš pārgāja uz bandžo spēli, bet The Monks bandžo nepavisam nav tāds bandžo, kādu tu dzirdētu, teiksim, The Hollies albumā. Visubeidzot, septītkārt, viņi ģērbās kā mūki un izskuva sev galvvidus, tādējādi arī vizuāli kļūstot par vienu no spilgtākajiem savas ēras ansambļiem.
Visa viņu formas orģinalitāte, protams, būtu beigta zirga ādas vērta (nezinu gan, vai zirga āda ir vērta vai nav), ja viņiem nebūtu bijis talanta un ja "Black Monk Time" nebūtu satriecoši labs ieraksts. Bet tas tāds ir. Sākot jau ar grupas "theme song" - "Monk Time", ir skaidrs, ka šie mūki zina, ko viņi dara un kāpēc viņi to dara. Un turpinājums nav ne par mata tiesu vājāks - viņu mūzika neizklausās pēc nekā cita, ko tev varētu būt gadījies dzirdēt. Tie nav sešdesmitie gadi, kas skan šajā ierakstā, un tie nav arī septiņdesmitie, tā ir pilnīgi maniakāla mūzika, kādai paralēles tu droši vien neatradīsi nekur un un nekad. Tā, starp citu, es lasīju arī kādā lapā par šo grupu - ka The Monks nav nedz turpinājums nedz ievads jebkam citam, tie ir The Monks, kam nav nekādu paralēļu ar citām grupām.
Mazliet dīvaini šajā ierakstā izklausās grupas singli, kas tajā tika iekļauti tikai to pārizdodot kompaktdiskā, jo tajos The Monks vēl var salīdzināt ar citām grupām (lai arī atsevišķi grupai raksturīgie elementi jau tajos ir jūtami). Labākā no šīm četrām dziesmām droši vien ir stipri trakā "Cuckoo", bet patiesībā The Monks bija gana labi arī tad, kad viņi izpildīja salīdzinoši normālas kompozīcijas. "He Went Down To The Sea" un "Love can tame the wild" gan neizklausās pēc tradicionāliem "The Monks", bet arī tās patiesībā ir ļoti labas dziesmas (pēdējā jūtamas diezgan izteiktas "The Byrds" ietekmes). Un tomēr ne jau šo dziesmu dēļ tev vajag dzirdēt The Monks, bet gan viņi tev ir jāiepazīst "Complication", "I Hate You" un "That`s My Girl" dēļ.
Kas vispār bija "The Monks"? Sākotnēji viņi nebija nekādi mūki, bet gan gluži tradicionāls Rietumvācijā dislocēto ASV karavīru muzikāls ansamblis, kas spēlēja nevienu neaizvainojošu sērfroku, līdzinoties tūkstošiem "Beach Boys" klonu. Taču beidzot karadienestu, šie vīri pamazām izlēma iet savu individuālo ceļu un vairs nespēlēt "Surfin` USA", bet gan sāka eksperimentēt.
Kā izpaudās mūku muzikālie eksperimenti? Pirmkārt, viņi gandrīz pilnībā atteicās no tāda jēdziena kā melodija, dziesmām par pamatu liekot gandrīz vai iezemiešiem raksturīgi vienkāršus ritmus (un par dziesmas "vilcēju" visbiežāk kļuva grupas bundzinieks). Otrkārt, mūkiem bija nospļauties par popmūzikai tradicionālo formulu "pants - piedziedājums - pants" un viņu dziesmās nošķirt jebkādas daļas nav īpaši iespējams. Treškārt - dziesmu teksti. Spēlējot Hamburgā, viņi droši vien īpaši nevarēja paļauties, ka vietējie geju-transvestītu-incestu naktslokālu apmeklētāji būs īpaši angļu valodas speciālisti, līdz ar to mūkiem nebija vajadzības domāt par tekstiem pārāk daudz un vienkāršības labad bieži dziesmas garumā tiek atkārtotas kādas pāris frāzes (labākais tā piemērs ir "Drunken Maria"). Ceturtkārt, pati vokālu pasniegšanas maniere mūkiem lielākoties bija panciski nepieradināta. Piektkārt, The Monks bija viena no pirmajām grupām, kas sāka spēlēties ar "feedback" izmantošanu savā mūzikā (un šajā ziņā viņiem vedās gluži labi). Sestkārt, vienā brīdī grupas ģitāristam apnika viņa instruments un viņš pārgāja uz bandžo spēli, bet The Monks bandžo nepavisam nav tāds bandžo, kādu tu dzirdētu, teiksim, The Hollies albumā. Visubeidzot, septītkārt, viņi ģērbās kā mūki un izskuva sev galvvidus, tādējādi arī vizuāli kļūstot par vienu no spilgtākajiem savas ēras ansambļiem.
Visa viņu formas orģinalitāte, protams, būtu beigta zirga ādas vērta (nezinu gan, vai zirga āda ir vērta vai nav), ja viņiem nebūtu bijis talanta un ja "Black Monk Time" nebūtu satriecoši labs ieraksts. Bet tas tāds ir. Sākot jau ar grupas "theme song" - "Monk Time", ir skaidrs, ka šie mūki zina, ko viņi dara un kāpēc viņi to dara. Un turpinājums nav ne par mata tiesu vājāks - viņu mūzika neizklausās pēc nekā cita, ko tev varētu būt gadījies dzirdēt. Tie nav sešdesmitie gadi, kas skan šajā ierakstā, un tie nav arī septiņdesmitie, tā ir pilnīgi maniakāla mūzika, kādai paralēles tu droši vien neatradīsi nekur un un nekad. Tā, starp citu, es lasīju arī kādā lapā par šo grupu - ka The Monks nav nedz turpinājums nedz ievads jebkam citam, tie ir The Monks, kam nav nekādu paralēļu ar citām grupām.
Mazliet dīvaini šajā ierakstā izklausās grupas singli, kas tajā tika iekļauti tikai to pārizdodot kompaktdiskā, jo tajos The Monks vēl var salīdzināt ar citām grupām (lai arī atsevišķi grupai raksturīgie elementi jau tajos ir jūtami). Labākā no šīm četrām dziesmām droši vien ir stipri trakā "Cuckoo", bet patiesībā The Monks bija gana labi arī tad, kad viņi izpildīja salīdzinoši normālas kompozīcijas. "He Went Down To The Sea" un "Love can tame the wild" gan neizklausās pēc tradicionāliem "The Monks", bet arī tās patiesībā ir ļoti labas dziesmas (pēdējā jūtamas diezgan izteiktas "The Byrds" ietekmes). Un tomēr ne jau šo dziesmu dēļ tev vajag dzirdēt The Monks, bet gan viņi tev ir jāiepazīst "Complication", "I Hate You" un "That`s My Girl" dēļ.
2008-10-03
comments powered by Disqus