Happy-Go-Lucky

Šo filmu gājām kolektīvi skatīties kinoteātrī "Rīga". Nevar taču vienmēr uz kino iet uz plaša patēriņa kaku filmām, reizēm vajag izbaudīt arī patiesu kino mākslu, varbūt ne gluži "gruzonīgu", taču patiesu un sirsnīgu. Un kas gan var būt patiesāks un sirsnīgāks par angļu komēdiju? Vismaz šādi risinājās pārdomas manā galvā pirms izvēles iet uz šo filmu.

Praksē izrādījās, ka tik laba šī filma nebija, līdz ar to zināmu vilšanos izjutu gan. Galvenā tās varone ir Popija - sieviete, kas savos trīsdesmit gados ir pilnīgi apmierināta ar to, ka viņa strādā par skolotāju pirmajās klasēs (pamatā laikam viņa māca zīmēšanu), ka viņai nav privātās dzīves un ka viņa var brīvdienās labi "atlaist" ar draudzenēm. Taču tagad viņa ir izlēmusi, ka būtu tā kā pienācis laiks iegūt auto vadītāja apliecību. Un labi ka tā, jo bez autoskolas no šīs filmas nebūtu vispār gandrīz nekā, bet instruktora parādīšanās šo filmu ietekmē izteikti pozitīvi. Popijas instruktors Skots ir tradicionāls instruktors - tāds, kas viegli iekaist un tāds, kuram patīk par visu ko kurnēt un būt neapmierinātam. Un viņš ir rasists. Kā jau tas pieklājas autoinstruktoram. Bet patiesībā jau ļoti jaukā un draudzīgā Popija to vien dara, kā šim nabaga tipam krīt uz nerviem, un līdz ar to uzskatīt Skotu par caur un caurēm pretīgu tipāžu, bet Popiju - par absolūti pozitīvo varoni es nevaru. Popija kaitinoši daudz smejas, neņem īpaši pierē citus cilvēkus un neizceļas ar sevišķu gudrību. Proti viņa varētu būt viens no tiem cilvēkiem, ar kuriem reālajā dzīvē man nepavisam nebūtu pa ceļam. Vai man ar viņu bija pa ceļam šajā filmā? Jā un nē. Šis tas šajā filmā bija atmiņā paliekošs, atsevišķas komiskās situācijas - patiešām komiskas, bet kopumā īsti jēdzīga man šī filma nešķita, tajā diezgan izteikti pietrūka kaut kā tāda, kas ļautu man to izbaudīt kā "īstu" filmu. Skatīties var, bet ne sevišķi rekomendējami. Varu piekrist N.R., kas teica, ka to būtu vērtējis uz 6.7.
2008-10-04
6.7
comments powered by Disqus