Enduring Love
Ja tā turpināsies, vēl pāris mēneši un es būšu viens sasodīti liels Makjuena pazinējs. Es nemaz netiecos tāds būt, bet izrādās, ka no viņa daudzajiem "1001 Books You must read before you are killed in a traffic accident in Vietnam" sarakstā iekļautajām grāmatām gandrīz visas ir vai nu izdotas latviešu valodā vai arī pieejamas Rīgas bibliotēkās citās valodās. Nezinu, ar ko Makjuens izpelnījies šādas latviešu tautas simpātijas (atšķirībā no sava amerikāņu prototipa Philip Roth), bet tā nu ir, un tālab šis man ir jau ceturtais izlasītais viņa romāns. Nopietni, vai ne?
Viss sākas ar nelaimes gadījumu ar balonu. Džo un Klarisa mierīgi pikniko, kad viņi izdzird kliedzienus pēc palīdzības. Beidzas tas ar to, ka Džo un vēl četri (ja nemaldos) džeki kļūst par daļējiem morāliem vainīgajiem sestā cilvēka nāvē - ja viņi visi nebūtu atlaiduši striķi, kas turēja gaisa balonu, tad tas tips nebūtu aizlidojis un vēlāk nokritis un nosities. Taču viņi atlaida, un tips nositās. Patiesībā to vēl Džo varbūt arī būtu mierīgi pārdzīvojis, jo patiesībā jau viņš ir bišķi tāds bastard tipa cilvēks, taču viņam problēmas rada kas cits - vēl viens no izdzīvojušā piecinieka, par viņu gados jaunāks vīrs uzvārdā Perijs. Šis Perijs ir ņēmis un ieņēmis galvā, ka Džo viņā ir iemīlējies, un arī pats viņš iemīlas Džo. Faktiski Perijam vienkārši ir piemetusies erotomānija, taču viņš pats to, protams, neapzinās, līdz ar to viņš sāk Džo vajāt. Lai būtu vēl nedaudz vairāk sviesta, Džo pats uzvedas brīžiem ne pārāk adekvāti, kā rezultātā Klarisai rodas pamazām pārliecība, ka nekāds Perijs viņu nevajā, bet vienkārši Džo lēnam jūdzas (ko viņš savā ziņā arī dara). Beidzas tas viss ar pamatīgu konfrontāciju, kad izrādās, ka Džo tomēr nav bijis traks, lai arī īsti normāls viņš laikam arī nav un pie tā, kas notiek, viņa vaina ir varbūt pat lielāka nekā Perija (nē, neviens no galvenajiem varoņiem nemirst). Tagad es jau esmu Makjuenu lasījis pietiekoši, lai varētu teikt - ļoti tipisks viņa darbs, ne ar ko sevišķi mani nepārsteidza, tās pašas tēmas, tie paši paņēmieni. Kopumā - diezgan labs trilleris, lai arī uz beigām tas man patika arvien mazāk, jo nedaudz jau trulums tam piemīt. Esmu lasījis labākas grāmatas, daudz tādas esmu lasījis.
Viss sākas ar nelaimes gadījumu ar balonu. Džo un Klarisa mierīgi pikniko, kad viņi izdzird kliedzienus pēc palīdzības. Beidzas tas ar to, ka Džo un vēl četri (ja nemaldos) džeki kļūst par daļējiem morāliem vainīgajiem sestā cilvēka nāvē - ja viņi visi nebūtu atlaiduši striķi, kas turēja gaisa balonu, tad tas tips nebūtu aizlidojis un vēlāk nokritis un nosities. Taču viņi atlaida, un tips nositās. Patiesībā to vēl Džo varbūt arī būtu mierīgi pārdzīvojis, jo patiesībā jau viņš ir bišķi tāds bastard tipa cilvēks, taču viņam problēmas rada kas cits - vēl viens no izdzīvojušā piecinieka, par viņu gados jaunāks vīrs uzvārdā Perijs. Šis Perijs ir ņēmis un ieņēmis galvā, ka Džo viņā ir iemīlējies, un arī pats viņš iemīlas Džo. Faktiski Perijam vienkārši ir piemetusies erotomānija, taču viņš pats to, protams, neapzinās, līdz ar to viņš sāk Džo vajāt. Lai būtu vēl nedaudz vairāk sviesta, Džo pats uzvedas brīžiem ne pārāk adekvāti, kā rezultātā Klarisai rodas pamazām pārliecība, ka nekāds Perijs viņu nevajā, bet vienkārši Džo lēnam jūdzas (ko viņš savā ziņā arī dara). Beidzas tas viss ar pamatīgu konfrontāciju, kad izrādās, ka Džo tomēr nav bijis traks, lai arī īsti normāls viņš laikam arī nav un pie tā, kas notiek, viņa vaina ir varbūt pat lielāka nekā Perija (nē, neviens no galvenajiem varoņiem nemirst). Tagad es jau esmu Makjuenu lasījis pietiekoši, lai varētu teikt - ļoti tipisks viņa darbs, ne ar ko sevišķi mani nepārsteidza, tās pašas tēmas, tie paši paņēmieni. Kopumā - diezgan labs trilleris, lai arī uz beigām tas man patika arvien mazāk, jo nedaudz jau trulums tam piemīt. Esmu lasījis labākas grāmatas, daudz tādas esmu lasījis.
2008-10-16
comments powered by Disqus