The Story of Simon Simopath

Ir cilvēki, kuri uzskata, ka "Nirvana" bija viena no izcilākajām deviņdesmito gadu grupām, kas pasaulei deva tādus grāvējus kā "Mr. Moustache", "Big Cheese" un "Frances Farmer Will Have Her Revenge on Seattle". Viņi tev piesauks Krisu Novoseliku un to, ka Kobeins nemaz neizdarīja pašnāvību, bet gan viņu nogalināja VDK (atšifrējas kā "Valters da Kaža"). Protams, ka šiem cilvēkiem nav taisnība.
"Nirvana" nebija pat viena no ievērojamākajām sešdesmito gadu grupām, lai arī "The Story of Simon Simopath" gluži iespējams, ka ir pats pirmais konceptalbums/rokopera šī žanra pastāvēšanas vēsturē. Un nekāds Kurts Kobeins šajā grupā nepiedalījās, tā (visticamākais) nekad netika uzstājusies Sietlā un "Smells Like Teen Spirit" nevienā tās diskā tu neatradīsi.
Nezinu, vai tev izdevās uztvert manu domu (un vai es to vispār mēģināju pasniegt kaut cik skaidrā veidā), bet šī "Nirvana" ir cita "Nirvana". Tā ir angļu grupa, kas darbojās savus 20-25 gadus pirms Kobeina blices rašanās, un šis ir viņu debijas ieraksts. Tas ir no tiem ierakstiem, kurā tu jūti zināmu klātbūtni gan no baroka popa puses, gan no psihodēliskā roka. Man nav īsti skaidrs šī albuma "sižets", jo manā rīcībā nav tā bukleta, bet man ir pilnīga pārliecība, ka man šis ieraksts patīk, es pat gribētu teikt - patīk ne mazāk kā jebkurš "jaunās" Nirvana albums. Protams, ka tajā nav nekādas agresijas un pusaudža depresijas, te ir "he wants to be in love, he wants to be a butterfly", un tas ir labi, ka tas ir tieši tā. Nē, patiesībā šis ieraksts ir pat diezgan skumjš, lielākoties tas tāds ir, bet tas nav agresīvi skumjš, tas nav vēnas griezoši skumjš, tas ir skaisti un nedaudz liriski skumjš. Daļēji tajā var nojaust vieglākās puses no tā, ko vēlāk pateiks The Kinks ar "Arthur", labākais šādas Kinks stila dziesmas piemērs ir "We Can Help You", tāpat arī "1999", kura ir pavisam retro stilā ieturēta ("1999 was a very good year, I was born and then I died"), tā izklausās pēc kāda skaņdarba no pirmskara filmām. Tāpat "Nirvana" diezgan veiksmīgi spēlējas ar tāda stila mūziku kā to izpildīja "Tyranosaurus Rex" tajos laikos, kad tas vēl bija folksīgs duets un nevis glemroka ansamblis, "In the courtyard of the stars", piemēram, ir tipiski Bolana manierē radīta dziesma.
Ko "Nirvana" nemāk (vai vismaz nemēģina mācēt), tas ir spēlēt skaļu, uz elektriskajām ģitārām balstītu mūziku, bet to viņiem arī nevajag, viņi tāpat rullē ļoti labi, un man šis ieraksts ir paticis jau kopš pirmās tā noklausīšanās reizes pirms daudziem gadiem.
2008-10-16
8.0
comments powered by Disqus