Jau esmu uzrakstījis diezgan daudz vārdu, bet vēl joprojām neesmu neko pateicis par romānu izņemot to, ka tas ir slims. Ko nozīmē "slims"? Ja četri pusaugu bērni pēc mātes nāves (tēvs viņiem miris jau pirms kāda laiciņa) tā vietā, lai par to pavēstītu apbedīšanas kantoriem, mediķiem, policijai vai vēl kādam, ņem un mātes liemeni iecementē mājas pagrabā un turpina dzīvot tā, it kā viņa joprojām būtu dzīva, vai tas, tavuprāt, ir slimi? Vai varbūt tavuprāt ir slimi tas, ka jaunākajam no četriem bērniem (puikam) ir tieksmes ģērbties meiteņu drēbēs (vai arī izlikties, ka viņš ir zīdainis)? Ja tas tev vēl šķiet normāli, ko tu teiksi par to, ka vecākie meita un dēls (17 un 15 gadus veci attiecīgi) ilgstoši aizraujas ar to, ka pētī jaunākās māsas ģenitālijas un visubeidzot romāna beigās stājas incesta attiecībās? Ja tavuprāt viss augstākminētais ir pilnīgi normāli, tad gluži iespējams, ka tu tomēr esi viens no to vāciešu - kanibālu pārstāvjiem, kas caur iepazīšanās sludinājumiem internetā meklē kādu ko apēst. Ja tā, tad mana lapa laikam nebūs īstā vieta, kur tev meklēt šos ēdienreižu biedrus.
Protams, tas, cik slims un perverss ir romāna saturs, neko neliecina par paša romāna kvalitāti. Labas grāmatas saturā var būt daudz riebeklību un sliktas saturā tādu var nebūt. Jautājums - kur šajā skalā atrodams Makjuena pirmais romāns? Grūti pat teikt - tas šķiet esam darināts no ļoti spēcīga materiāla un lai nu ko šim romānam nevarētu pārmest, tad tā būtu nepietiekamība palikšana atmiņā, taču īsti man tas nepatika un vispār es diez vai jebkad varētu kļūt par Makjuena adeptu - visi viņa romāni, ja pavisam godīgi jāatzīst, ir diezgan pretīgi, un manī arvien stiprinās apziņa, ka Majuens un Filips Rots varētu būt viens un tas pats cilvēks.