The Wall
Kad es pirms kāda laiciņa pa ceļam uz darbu klausījos "The Wall" mani uz kādu brīdi pārņēma šoks - šis ieraksts mani vairs neuzrunāja. Vēlīnajos tīņu gados tas bija vienīgais PF albums, ko es klausījos regulāri, bet tagad pēkšņi tas man bija pārstājis patikt. Tas bija patiešām negaidīti. Es jau domāju, vai tik man nevajadzētu pierakstīties Britnijas fanu klubā un uzlikt sev kādu kadru no "Womanizer" klipa par desktop attēlu (nekas, ka attiecīgā dziesma tolaik vēl nebija iznākusi), bet tad pamēģināju vēl nedaudz darbā paklausīties Wall un secināju - nē, ar mani viss tomēr ir kārtībā, un es joprojām mīlu "The Wall". Varbūt ne tik ļoti kā agrāk, un tomēr. Nezinu gan, kā būtu, ja es mēģinātu vēlreiz noskatīties "The Wall" filmu.
"The Wall" galvenais spēks neapšaubāmi slēpjas ieraksta pirmajā diskā - sākot jau ar "In the Flesh" līdz pat "Goodbye Cruel World" tur nav neviena lieka, neviena nevajadzīga mirkļa. Trīsdaļīgajā "Another Brick in the Wall", manuprāt, labākā ir pirmā daļa, bet otrā un trešā ir apmēram līdzvērtīgas. Es, protams, nebūšu no tiem cilvēkiem, kas apgalvos, ka "Another Brick in the Wall (Part 2)" ir labākā PF daiļrades dziesma (lai arī atzīšu, ka disko ritms tai patiesībā ļoti labi piestāv), bet tāpat es neapgalvošu, ka tā būtu komerciāls mēsls. Akustiskā "Mother" ir lieliska. Kā man pietrūkst šajā versijā, ir "What Shall We Do" - viena no labākajiem filmas gabaliem, bet arī parastais "Empty Spaces". Tomēr tīri teksta ziņā visspēcīgākā, manuprāt, ir "Don`t Leave Me Now", šī paranoidāli sadistiskā mīlestības un zaudējuma dziesma. Un arī muzikāli tā ir vienkārši lieliska. Bet kas ir "The Wall" galvenais pluss, ir tas, ka to patiesībā nemaz tā pa dziesmām sadalīt nevar, pārejas starp tām ir praktiski neeksistējošas un tas patiešām ir viens vienots veidojums, kas tevi vai nu uzrunā vai neuzrunā, un vairumu cilvēku, šķiet, - uzrunā.
Ar otro ieraksta disku ir nedaudz sliktāk, proti, tajā vairāki gabali ir tādi... ne tik ļoti labi. Ir jau arī vairākas virsotnes - "Hey You", "Comfortably Numb", otrais disko gabals - "Run Like Hell". Taču "Vera", "Bring the Boys Back Home", "The Show Must Go On" - tās patiešām nav nekādas ģeniālas šī ieraksta daļas. Arī "The Trial" man noteikti nepatīk tik ļoti, kā es to dievināju pamatskolā, kad klausījos kaseti ar otro The Wall disku, nemaz nezinot, kas ir Wall un kas ir Pink Floyd un pieņemot, ka tā ir vienkārši kaut kāda dziesma kaut kādas nezināmas grupas kaut kādā nezināmā ierakstā.
Taču vienlaikus, lai arī es "The Wall" vairs nemīlu tik ļoti kā iepriekš, es to tāpat uzskatu par teju labāko PF albumu, un nekas, ka es laikam esmu pāri tam vecumam, kad šis ieraksts tevi uzrunā visvairāk, tas tāpat ir epohāls, grandiozs un dievīgs.
"The Wall" galvenais spēks neapšaubāmi slēpjas ieraksta pirmajā diskā - sākot jau ar "In the Flesh" līdz pat "Goodbye Cruel World" tur nav neviena lieka, neviena nevajadzīga mirkļa. Trīsdaļīgajā "Another Brick in the Wall", manuprāt, labākā ir pirmā daļa, bet otrā un trešā ir apmēram līdzvērtīgas. Es, protams, nebūšu no tiem cilvēkiem, kas apgalvos, ka "Another Brick in the Wall (Part 2)" ir labākā PF daiļrades dziesma (lai arī atzīšu, ka disko ritms tai patiesībā ļoti labi piestāv), bet tāpat es neapgalvošu, ka tā būtu komerciāls mēsls. Akustiskā "Mother" ir lieliska. Kā man pietrūkst šajā versijā, ir "What Shall We Do" - viena no labākajiem filmas gabaliem, bet arī parastais "Empty Spaces". Tomēr tīri teksta ziņā visspēcīgākā, manuprāt, ir "Don`t Leave Me Now", šī paranoidāli sadistiskā mīlestības un zaudējuma dziesma. Un arī muzikāli tā ir vienkārši lieliska. Bet kas ir "The Wall" galvenais pluss, ir tas, ka to patiesībā nemaz tā pa dziesmām sadalīt nevar, pārejas starp tām ir praktiski neeksistējošas un tas patiešām ir viens vienots veidojums, kas tevi vai nu uzrunā vai neuzrunā, un vairumu cilvēku, šķiet, - uzrunā.
Ar otro ieraksta disku ir nedaudz sliktāk, proti, tajā vairāki gabali ir tādi... ne tik ļoti labi. Ir jau arī vairākas virsotnes - "Hey You", "Comfortably Numb", otrais disko gabals - "Run Like Hell". Taču "Vera", "Bring the Boys Back Home", "The Show Must Go On" - tās patiešām nav nekādas ģeniālas šī ieraksta daļas. Arī "The Trial" man noteikti nepatīk tik ļoti, kā es to dievināju pamatskolā, kad klausījos kaseti ar otro The Wall disku, nemaz nezinot, kas ir Wall un kas ir Pink Floyd un pieņemot, ka tā ir vienkārši kaut kāda dziesma kaut kādas nezināmas grupas kaut kādā nezināmā ierakstā.
Taču vienlaikus, lai arī es "The Wall" vairs nemīlu tik ļoti kā iepriekš, es to tāpat uzskatu par teju labāko PF albumu, un nekas, ka es laikam esmu pāri tam vecumam, kad šis ieraksts tevi uzrunā visvairāk, tas tāpat ir epohāls, grandiozs un dievīgs.
2008-10-23
comments powered by Disqus