The Division Bell
Bija laiks, kad "The Division Bell" man bija teju vai mīļākais PF ieraksts. Tāpat bija laiks, kad es nemācēju sasiet kurpju šņores un kad es dievināju "Take That". Līdz ar to nevajag par šo ierakstu spriest tālab, ka kaut kad devītajā-desmitajā klasē es par to biju starā un pusgadu neatdevu māsasvīram no viņa aizlienēto disku.
Jautājums, uz kuru man vajadzētu atbildēt tagad, ir - cik labs šis ieraksts man šķiet patlaban? Vai tas ir labāks par "The Final Cut"? Vai vismaz par "A Momentary Lapse of Reason"? Kāds tas šķiet salīdzinājumā ar aptuveni tajā pašā laikā iznākušo Votersa "Amused to Death"? Vai tā ir atgriešanās pie vecās labās Pink Floyd septiņdesmito gadu sākuma formas vai tikai plaģiāts uz tās pašas formas rēķina? Vai man kādreiz apniks uzdot muļķīgus jautājumus?
Mēģināšu atbildēt uz visiem rakstītāja uzdotajiem jautājumiem.
Šis ieraksts patlaban man šķiet pa vidu starp "viduvējs" un "tīri labs".
Es to neuzskatu par labāku nekā "The Final Cut".
Tikām par "A momentary lapse of reason" tas man noteikti patīk labāk.
"Amused to death" ir liekams uz apmēram tā paša plaukta, kur šis ieraksts.
Šis ieraksts viss ir tāda viena liela reference uz aizgājušo dienu Pink Floyd, ko vislabāk apkopo ierakstu noslēdzošā "High Hopes".
Man nekad neapniks uzdot jautājumus.
Šajā ierakstā ir dažas dziesmas, kuras patiešām izceļas un kuras būtu pelnījušas tik nosauktas par klasiskām (lai arī ne tik klasiskām kā kaut vai "Seamus the Dog") - "High Hopes", "What do you want from me"... tas laikam arī viss. Pirmā man savulaik vispār bija mīļākā Pink Floyd dziesma, un es joprojām vismaz daļēji saprotu, kāpēc tā mani uzrunāja. Otrā tikām man agrāk patika mazāk un tagad patīk vairāk. Vispār jau šis ieraksts ļoti lielā mērā cenšas līdzināties "Dark side of the moon" (ne velti arī pavadošajā tūrē grupa attiecīgo albumu spēlēja pilnībā), bet dabiski, ka bez Rodžera tas nav gluži tādā līmenī.
Ieraksta trūkumi ir prognozējami - svaigu ideju trūkums, pārmērīgs garums (66 minūtes) un vairākas pārāk filleriskas kompozīcijas (kuru vidū īpaši izceļas "Cluster One" un "Keep Talking"). Kopumā droši vien grupas lēmums savu darbību neturpināt bija pareizs (lai arī kādreiz es nesapratu - kā viņi varēja apstāties pēc tik lieliska ieraksta; bet tolaik es arī biju pārliecināts, ka Rodžers Voterss nomira astoņdesmito gadu vidū), un lai arī "The Division Bell" nav sevišķi labs ieraksts, tas ir labs variants, ar ko noslēgt un apkopot grupas karjeru - tāda kā retrospekcija par aizvadītajiem gadiem, un šādā ziņā ieraksta noslēdzošā "High Hopes" ir vienkārši perfekts veids, kā atvadīties no šīs savulaik tiešām fenomenālās grupas.
Jautājums, uz kuru man vajadzētu atbildēt tagad, ir - cik labs šis ieraksts man šķiet patlaban? Vai tas ir labāks par "The Final Cut"? Vai vismaz par "A Momentary Lapse of Reason"? Kāds tas šķiet salīdzinājumā ar aptuveni tajā pašā laikā iznākušo Votersa "Amused to Death"? Vai tā ir atgriešanās pie vecās labās Pink Floyd septiņdesmito gadu sākuma formas vai tikai plaģiāts uz tās pašas formas rēķina? Vai man kādreiz apniks uzdot muļķīgus jautājumus?
Mēģināšu atbildēt uz visiem rakstītāja uzdotajiem jautājumiem.
Šis ieraksts patlaban man šķiet pa vidu starp "viduvējs" un "tīri labs".
Es to neuzskatu par labāku nekā "The Final Cut".
Tikām par "A momentary lapse of reason" tas man noteikti patīk labāk.
"Amused to death" ir liekams uz apmēram tā paša plaukta, kur šis ieraksts.
Šis ieraksts viss ir tāda viena liela reference uz aizgājušo dienu Pink Floyd, ko vislabāk apkopo ierakstu noslēdzošā "High Hopes".
Man nekad neapniks uzdot jautājumus.
Šajā ierakstā ir dažas dziesmas, kuras patiešām izceļas un kuras būtu pelnījušas tik nosauktas par klasiskām (lai arī ne tik klasiskām kā kaut vai "Seamus the Dog") - "High Hopes", "What do you want from me"... tas laikam arī viss. Pirmā man savulaik vispār bija mīļākā Pink Floyd dziesma, un es joprojām vismaz daļēji saprotu, kāpēc tā mani uzrunāja. Otrā tikām man agrāk patika mazāk un tagad patīk vairāk. Vispār jau šis ieraksts ļoti lielā mērā cenšas līdzināties "Dark side of the moon" (ne velti arī pavadošajā tūrē grupa attiecīgo albumu spēlēja pilnībā), bet dabiski, ka bez Rodžera tas nav gluži tādā līmenī.
Ieraksta trūkumi ir prognozējami - svaigu ideju trūkums, pārmērīgs garums (66 minūtes) un vairākas pārāk filleriskas kompozīcijas (kuru vidū īpaši izceļas "Cluster One" un "Keep Talking"). Kopumā droši vien grupas lēmums savu darbību neturpināt bija pareizs (lai arī kādreiz es nesapratu - kā viņi varēja apstāties pēc tik lieliska ieraksta; bet tolaik es arī biju pārliecināts, ka Rodžers Voterss nomira astoņdesmito gadu vidū), un lai arī "The Division Bell" nav sevišķi labs ieraksts, tas ir labs variants, ar ko noslēgt un apkopot grupas karjeru - tāda kā retrospekcija par aizvadītajiem gadiem, un šādā ziņā ieraksta noslēdzošā "High Hopes" ir vienkārši perfekts veids, kā atvadīties no šīs savulaik tiešām fenomenālās grupas.
2008-10-28
comments powered by Disqus