Kazhes pierakstu burtnīca

Leģenda vēsta, ka Rodžers Voterss reiz ņēma un ierakstīja demo versijas diviem ierakstiem un piedāvāja grupas biedriem izvēlēties labāko no tiem, lai tas kļūtu par grupas nākamo albumu. Viens no šiem ierakstiem kļuva par "The Wall", bet otrs - par "The Pros and Cons of Hitchhiking". Līdzīgi viens otram šie ieraksti nav (lai arī otrais diezgan izteikti izmanto pirmā melodijas) un līdzīgs nav arī to liktenis. "The Wall" kļuva par vienu no komerciāli veiksmīgākajiem PF albumiem, bija gan fanu, gan kritiķu mīlēts. "The Pros and Cons" tikām ir plašām masām nezināms un diezgan margināls ieraksts. Un to Voterss ierakstīja bez Pink Floyd.

Votersa debijas solo ieraksts nepavisam nav izcils, to es pat nemēģināšu apgalvot. Ieraksta sižets pats par sevi varbūt ir interesants (kāda vīrieša nakts murgu apraksts ar lielu seksualitātes piedevu), bet muzikāli tas ir gandrīz unikāli tukšs, un tas par spīti tam, ka ģitāru tajā spēlē viens no izcilākajiem vīriem - Ēriks Kleptons. Taču materiāls, kuru Voterss viņam piedāvā, nepavisam nav spožs - tikai uz ieraksta beigām vispār notiek tāda kā muzikāla pamošanās, nedaudz uzlabojot katastrofālo pirmo gabalu miegainību. Protams, pēc idejas tas ir loģisks "The Final Cut" turpinājums, taču tas nenozīmē, ka šajā turpinājumā būtu kaut kas diži saistošs. Un nākas vien man piekrist, ka Voterss bez Pink Floyd tāpat kā Pink Floyd bez Votersa īsti labi nefunkcionē. Šis ieraksts ir totāli monotons un bezmērķīgs, vēl vairāk kā "Cut", varbūt tas nav gluži tik ļoti komerciāls kā "Momentary lapse of reason", bet iedomāties kādu cilvēku nopietni fanojam par šo materiālu es tomēr nevaru. Nu, nav tur kvalitātes - Voterss diemžēl kādā savas karjeras brīdī izdomāja, ka teksti un koncepcija ir svarīgāki par mūziku, un šajā albumā viņš kārtējo reizi iekrīt tajā pašā grāvī, ka viņa radītais materiāls ir gluži vienkārši garlaicīgs.