Amused to Death
Šodien es beidzu savu visai garo gājienu cauri "Pink Floyd"-related ierakstiem no sava diska ar numuru 62. No vienas puses, varu par to priecāties, jo esmu ticis cauri vēl vienam diskam. No otras, esmu visai pārliecināts, ka tuvākajos diskos sevišķi daudz man īpaši simpātiskas mūzikas nebūs. Un tā īsti nezinu, vai "Amused to Death" ir labākais ieraksts, ar kuru pielikt punktu savai Pink Floyd klausīšanās ērai.
Rodžera Votersa iecienītākā kūka vienmēr ir tikusi pagatavota pēc vienas receptes - albumam ir nepieciešams vienota koncepcija, tajā ir jābūt daudz veltījumiem kara tēmai un tajā obligāti ir ik pēc sekundes jāizmanto kāds jauns skaņas efekts, kāda fīča, kura apliecina to, ka Voterss ir viens riktīgi radošs vecis (izņēmums šajā ziņā varētu būt "Hitchiking" albums, kurā vispār gandrīz nekas nenotiek). "Amused to Death" ir uz šo brīdi pēdējais viņa studijas ieraksts (nākamā rokmūzikas albuma ierakstīšana Rodžera gadījumā izvērtās par kaut ko līdzīgu bēdīgi slavenajam Guns`n`Roses "Chinese Democracy" stāstam). Kopš "Amused to death" Rodžers ir devies neskaitāmās tūrēs, visu laiku solījis jaunu ierakstu, izdevis pāris jaunas dziesmas un uzrakstījis operu (kuru man vismaz tā arī ne reizi nav izdevies piespiesties noklausīties - vismaz pirmās pāris tās minūtes šķita diezgan biedējošas).
Bet es šoreiz nedomāju atstāstīt Votersa biogrāfiju, bet nedaudz parunāt par "Amused to death". Ieraksta sižets ir stipri apšaubāms - tas vēsta par kādu pērtiķi, kas pārslēdzas ar pulti no viena televīzijas kanālu uz otru un katrā tiek rādīti dažādi mēsli (dīvainā kārtā sanāk, ka Votersam ir zināma līdzība TV mīlestībā ar Veirdu El Jankoviču). Ieraksta centrālo asi veido trīs vairākdaļu kompozīcijas - "What god wants", "Perfect Sense" un "Late Home tonight". Kāpēc viņam bija nepieciešams veikt šo dalīšanu, tas, protams, ir labs jautājums. Ieraksta atmosfēra ir daudz dzīvāka nekā tā bija "Pros and Cons" gadījumā, taču arī šeit jāatzīst, ka Voterss nepūlas radīt atmiņā paliekošas melodijas un lielāku uzsvaru liek uz saviem iecienītajiem technical gimmicks, jeb dažādiem trikiem un visādām sīkām muļķībām. Ir šeit pāris gabali, kas man patīk - "Perfect Sense, Part 2" un titulkompozīcija "Amused itself to death" ir tipiskākie piemēri. Bet pie visiem šī ieraksta plusiem (tādi tam tiešām ir), Voterss ir BAISMĪGI vienveidīgs un pēc idejas viņš šajā ierakstā joprojām slauc to govi, kuru sāka slaukt ar "The Final Cut", kas nav nekas sevišķi iepriecinošs.
Man vairākas reizes ir mainījušās preferences - kurš ieraksts tad ir labāks - šis vai "The Division Bell". Šobrīd droši vien sliecos domāt, ka kopējā albumu kvalitāte ir stipri līdzīga (un pat to garums ir vienāds), bet Division Bell bija pāris gabali, kas izteikti pārspēja visu Votersa albuma iekļauto. Lai arī... tas ir ļoti atkarīgs no mana noskaņojuma.
Rodžera Votersa iecienītākā kūka vienmēr ir tikusi pagatavota pēc vienas receptes - albumam ir nepieciešams vienota koncepcija, tajā ir jābūt daudz veltījumiem kara tēmai un tajā obligāti ir ik pēc sekundes jāizmanto kāds jauns skaņas efekts, kāda fīča, kura apliecina to, ka Voterss ir viens riktīgi radošs vecis (izņēmums šajā ziņā varētu būt "Hitchiking" albums, kurā vispār gandrīz nekas nenotiek). "Amused to Death" ir uz šo brīdi pēdējais viņa studijas ieraksts (nākamā rokmūzikas albuma ierakstīšana Rodžera gadījumā izvērtās par kaut ko līdzīgu bēdīgi slavenajam Guns`n`Roses "Chinese Democracy" stāstam). Kopš "Amused to death" Rodžers ir devies neskaitāmās tūrēs, visu laiku solījis jaunu ierakstu, izdevis pāris jaunas dziesmas un uzrakstījis operu (kuru man vismaz tā arī ne reizi nav izdevies piespiesties noklausīties - vismaz pirmās pāris tās minūtes šķita diezgan biedējošas).
Bet es šoreiz nedomāju atstāstīt Votersa biogrāfiju, bet nedaudz parunāt par "Amused to death". Ieraksta sižets ir stipri apšaubāms - tas vēsta par kādu pērtiķi, kas pārslēdzas ar pulti no viena televīzijas kanālu uz otru un katrā tiek rādīti dažādi mēsli (dīvainā kārtā sanāk, ka Votersam ir zināma līdzība TV mīlestībā ar Veirdu El Jankoviču). Ieraksta centrālo asi veido trīs vairākdaļu kompozīcijas - "What god wants", "Perfect Sense" un "Late Home tonight". Kāpēc viņam bija nepieciešams veikt šo dalīšanu, tas, protams, ir labs jautājums. Ieraksta atmosfēra ir daudz dzīvāka nekā tā bija "Pros and Cons" gadījumā, taču arī šeit jāatzīst, ka Voterss nepūlas radīt atmiņā paliekošas melodijas un lielāku uzsvaru liek uz saviem iecienītajiem technical gimmicks, jeb dažādiem trikiem un visādām sīkām muļķībām. Ir šeit pāris gabali, kas man patīk - "Perfect Sense, Part 2" un titulkompozīcija "Amused itself to death" ir tipiskākie piemēri. Bet pie visiem šī ieraksta plusiem (tādi tam tiešām ir), Voterss ir BAISMĪGI vienveidīgs un pēc idejas viņš šajā ierakstā joprojām slauc to govi, kuru sāka slaukt ar "The Final Cut", kas nav nekas sevišķi iepriecinošs.
Man vairākas reizes ir mainījušās preferences - kurš ieraksts tad ir labāks - šis vai "The Division Bell". Šobrīd droši vien sliecos domāt, ka kopējā albumu kvalitāte ir stipri līdzīga (un pat to garums ir vienāds), bet Division Bell bija pāris gabali, kas izteikti pārspēja visu Votersa albuma iekļauto. Lai arī... tas ir ļoti atkarīgs no mana noskaņojuma.
2008-10-29
comments powered by Disqus