Conversations in Bolzano
"Sarunas Bolzano" ir trešā šī izcilā ungāru rakstnieka grāmata, ko esmu izlasījis, un otrā no trijām, kas mani vienkārši satrieca. Kārtējo reizi Mārai sevi apliecina kā vissmalkāko psihologu, smalko literatūras formu ekspertu, kura darbos katra burta katram izliekumam ir īpaša vērtība un īpašs skaistums.
Ja es tev atstāstītu romāna sižetu, tu padomātu, ka man kaut kas nav īsti kārtībā ar galvu. Tā galvenais varonis ir leģendārais Džakomo Kazanova, kas nupat izbēdzis no cietuma Venēcijā un tagad apmeties sīkajā miestā Bolzano (kas tolaik laikam nebija vēl īsi jēdzīga pilsēta), un te viņš uzzina, ka šajā pilsētā dzīvo arī sieviete, ar kuru viņam reiz neizdevās izvērst kārtīgu sakaru, jo otrs viņa tīkotājs - Parmas grāfs Kazanovu divkaujā smagi ievainoja un pēc tam pavēstīja, ka vēl vienas Kazanovas ierašanās gadījumā tas viņu nogalinās. Un tagad ir skaidrs, ka tikšanās starp šiem trim personāžiem ir neizbēgama.
Balstoties uz šādām premisām, ir tūkstoš veidu, kā izveidot salkanu un trulu romānu, ko labi lasīt tualetē vai vilcienā, turklāt pie nosacījuma, ka tu esi draņķīgas literatūras fans. Bet tas nebūtu Mārai, ja viņš rīkotos šādi. Gluži otrādi, viņa izpildījumā "Conversations in Bolzano" izvēršas par vienu no skaistākajiem un spēcīgākajiem romāniem, ko esmu pēdējos gados lasījis. Tas runā par cilvēka spēju uz mīlestību un par cietumiem, kuros cilvēks nonāk, nebūdams uz šādu mīlestību spējīgs. Tā varoņi katrā nākamajā nodaļā novelk kādu no maskām un stājas manā kā lasītāja priekšā pilnīgi savādāki nekā iepriekš. Kas īsti ir Kazanova, kurp ved viņa ceļš? Kas spēlējas ar ko un vai vispār šeit ir jebkāda spēle? Vai rakstnieks ir tikai tas, kas raksta ar tinti uz papīra, vai arī ievērojamākie literārie darbi var tapt bez papīra iesaistīšanas? Kā vislabāk četros vārdos izteikt visspēcīgāko literatūras šedevru?
Es lasīju aizgrābts, un man pat pietrūkst cinisma, lai tagad par šo grāmatu kaut ko rakstīt. Es tikai nekādi nespēju saprast, kā tik izcils rakstnieks kā Mārai var būt tik minimāli populārs. Izcils romāns, mark my words.
Ja es tev atstāstītu romāna sižetu, tu padomātu, ka man kaut kas nav īsti kārtībā ar galvu. Tā galvenais varonis ir leģendārais Džakomo Kazanova, kas nupat izbēdzis no cietuma Venēcijā un tagad apmeties sīkajā miestā Bolzano (kas tolaik laikam nebija vēl īsi jēdzīga pilsēta), un te viņš uzzina, ka šajā pilsētā dzīvo arī sieviete, ar kuru viņam reiz neizdevās izvērst kārtīgu sakaru, jo otrs viņa tīkotājs - Parmas grāfs Kazanovu divkaujā smagi ievainoja un pēc tam pavēstīja, ka vēl vienas Kazanovas ierašanās gadījumā tas viņu nogalinās. Un tagad ir skaidrs, ka tikšanās starp šiem trim personāžiem ir neizbēgama.
Balstoties uz šādām premisām, ir tūkstoš veidu, kā izveidot salkanu un trulu romānu, ko labi lasīt tualetē vai vilcienā, turklāt pie nosacījuma, ka tu esi draņķīgas literatūras fans. Bet tas nebūtu Mārai, ja viņš rīkotos šādi. Gluži otrādi, viņa izpildījumā "Conversations in Bolzano" izvēršas par vienu no skaistākajiem un spēcīgākajiem romāniem, ko esmu pēdējos gados lasījis. Tas runā par cilvēka spēju uz mīlestību un par cietumiem, kuros cilvēks nonāk, nebūdams uz šādu mīlestību spējīgs. Tā varoņi katrā nākamajā nodaļā novelk kādu no maskām un stājas manā kā lasītāja priekšā pilnīgi savādāki nekā iepriekš. Kas īsti ir Kazanova, kurp ved viņa ceļš? Kas spēlējas ar ko un vai vispār šeit ir jebkāda spēle? Vai rakstnieks ir tikai tas, kas raksta ar tinti uz papīra, vai arī ievērojamākie literārie darbi var tapt bez papīra iesaistīšanas? Kā vislabāk četros vārdos izteikt visspēcīgāko literatūras šedevru?
Es lasīju aizgrābts, un man pat pietrūkst cinisma, lai tagad par šo grāmatu kaut ko rakstīt. Es tikai nekādi nespēju saprast, kā tik izcils rakstnieks kā Mārai var būt tik minimāli populārs. Izcils romāns, mark my words.
2008-11-04
comments powered by Disqus