The Talented Mr. Ripley
Patiesībā es nedaudz brīnos, kāpēc 1001 lasāmās grāmatas sarakstā ir tik daudz darbu, pēc kuriem radītas ievērojamas filmas. No vienas puses, tas būtu loģiski, ka gandrīz ikviena laba un ievērojama grāmata ir tikusi pie ekranizācijas, bet no otras puses man šķiet, ka ne obligāti visas slavenu filmu apakšā esošas grāmatas būtu izcilas. Lai gan, kā lai to ņem.
"Talantīgais misters Riplijs" man vēl līdz pavisam nesenam laikam bija pazīstams tikai kā filma ar Leonardo di Kaprio un Džūdu Lovu galvenajās lomās. Tagad es to pazīstu arī kā grāmatu, un izrādījās, ka tā tiek uzskatīta par vienu no klasiskākajiem sava laikmeta detektīvstāstiem, turklāt tai ir īpaša fīča (kas saglabāta arī filmā) - galvenais varonis ir noziedznieks, kuram tu kā lasītājs īpaši nejūti līdz, bet policisti ir tikai otrā plāna varoņi, kuri īpaši nenojauš, kas īsti notiek.
Un kas tad īsti notiek? Sīks blēdis Toms Riplijs uzzina no bagātā mistera Grīnlīfa, ka viņa dēls Dikijs (Ričards) nekādi negrib atgriezties mājās no Eiropas un pārņemt ģimenes uzņēmumu, tā vietā dirnot kaut kur Itālijas dienvidos un izliekoties par mākslinieku. Riplijs piesakās aizbraukt uz Eiropu un mēģināt pārliecināt Dikiju atgriezties mājās, un misters Grīnlīfs piedāvā viņam kādu naudu, lai viņš tā tiešām varētu izdarīt. Atbraucis uz Eiropu, Riplijs tomēr sevišķi necenšas pārliecināt Dikiju kaut kur atgriezties, tā vietā viņš tusē ar Dikiju un tā draudzeni Mārdžu un arvien vairāk apskauž Dikiju par visu to, kas viņam pieder. Beidzas tas ar to, ka Riplijs izplāno Dikija slepkavību un to aukstasinīgi realizējis pats sāk turpmāk uzdoties par Ričardu Grīnlīfu un rīkoties ar tā naudu. Viņam gan nākas diezgan rūpīgi izvairīties no Dikijam pazīstamajiem cilvēkiem, bet viņš šai lietai pieiet nopietni un neviens viņu grāmatas garumā tā arī neatklāj kā (uz to laiku jau vairākkārtēju) slepkavu.
Īsumā tas būtu viss, ko tev vajadzētu zināt. Teikt, ka romāns šausmīgi dziļi ieietu Toma Riplija psiholoģijā, tas būtu pārspīlēti. Romāns nav nekāds baigākais sava žanra šedevrs, un es tiešām tajā neko TĀDU nesaskatu. Jā, tīri interesanti to bija lasīt, bet trillerim jau tas ir faktiski pamatnoteikums, lai tas nebūtu miegu un garlaicību uzdzenošs, taču nekā satriecoši interesanta šajā grāmatā man vismaz nebija. Un tas, ka Patrīcija Haismita vēlākos gados šai grāmatai uzrakstīja četrus turpinājumus, arī nekādus plusa punktus nedod.
"Talantīgais misters Riplijs" man vēl līdz pavisam nesenam laikam bija pazīstams tikai kā filma ar Leonardo di Kaprio un Džūdu Lovu galvenajās lomās. Tagad es to pazīstu arī kā grāmatu, un izrādījās, ka tā tiek uzskatīta par vienu no klasiskākajiem sava laikmeta detektīvstāstiem, turklāt tai ir īpaša fīča (kas saglabāta arī filmā) - galvenais varonis ir noziedznieks, kuram tu kā lasītājs īpaši nejūti līdz, bet policisti ir tikai otrā plāna varoņi, kuri īpaši nenojauš, kas īsti notiek.
Un kas tad īsti notiek? Sīks blēdis Toms Riplijs uzzina no bagātā mistera Grīnlīfa, ka viņa dēls Dikijs (Ričards) nekādi negrib atgriezties mājās no Eiropas un pārņemt ģimenes uzņēmumu, tā vietā dirnot kaut kur Itālijas dienvidos un izliekoties par mākslinieku. Riplijs piesakās aizbraukt uz Eiropu un mēģināt pārliecināt Dikiju atgriezties mājās, un misters Grīnlīfs piedāvā viņam kādu naudu, lai viņš tā tiešām varētu izdarīt. Atbraucis uz Eiropu, Riplijs tomēr sevišķi necenšas pārliecināt Dikiju kaut kur atgriezties, tā vietā viņš tusē ar Dikiju un tā draudzeni Mārdžu un arvien vairāk apskauž Dikiju par visu to, kas viņam pieder. Beidzas tas ar to, ka Riplijs izplāno Dikija slepkavību un to aukstasinīgi realizējis pats sāk turpmāk uzdoties par Ričardu Grīnlīfu un rīkoties ar tā naudu. Viņam gan nākas diezgan rūpīgi izvairīties no Dikijam pazīstamajiem cilvēkiem, bet viņš šai lietai pieiet nopietni un neviens viņu grāmatas garumā tā arī neatklāj kā (uz to laiku jau vairākkārtēju) slepkavu.
Īsumā tas būtu viss, ko tev vajadzētu zināt. Teikt, ka romāns šausmīgi dziļi ieietu Toma Riplija psiholoģijā, tas būtu pārspīlēti. Romāns nav nekāds baigākais sava žanra šedevrs, un es tiešām tajā neko TĀDU nesaskatu. Jā, tīri interesanti to bija lasīt, bet trillerim jau tas ir faktiski pamatnoteikums, lai tas nebūtu miegu un garlaicību uzdzenošs, taču nekā satriecoši interesanta šajā grāmatā man vismaz nebija. Un tas, ka Patrīcija Haismita vēlākos gados šai grāmatai uzrakstīja četrus turpinājumus, arī nekādus plusa punktus nedod.
2008-11-06
comments powered by Disqus