London Calling

Ievērojot to, ka šis ir viens no maniem mīļākajiem ierakstiem ever, tev varētu nebūt interesanti lasīt. Par "The Clash" pastāv viens populārs mīts, ka viņi bija viena no labākajām pankroka grupām. Faktiski, protams, viņi ierakstīja tikai vienu pankroka albumu un pēc tam pievērsās visdažādākajiem mūzikas stiliem, kuru vidū ietilpa gandrīz viss, ko tu vien varētu iedomāties. "London Calling" ir šīs viņu daudzveidības augstākais punkts. Ieraksts ir dubultnieks ar 19 gabaliem, no kuriem liela daļa ir vienkārši sasodīti lieliski. Pieminēšu tik daudz no tiem, cik man pietiks pacietības.

"London Calling" - viena no nedaudzajām pancīgajām dziesmām šajā ierakstā, perfekta sava stila pārstāve. Strammera vokāli - perfekti.
"Spanish Bombs" - mana mīļākā dziesma visā šajā ierakstā. Viens no labākajiem gabaliem par Spānijas pilsoņu karu, ko man nācies jebkad dzirdēt, ar lielisku melodiju turklāt.
"Lost in the supermarket" - visvairāk to varētu uzskatīt par britpopa priekšteci. Dievinu šo dziesmu.
"The Guns of Brixton" - regejisks politisks panks. Ļoti man tīk.
"Koka Kola" - vēl viens pancīgais gabals par korporāciju pasauli.
"The Card Cheat" - vēl viens britpopa skaņdarbs.
"Train in Vain" - The Clash kā jaunā viļņa grupa arī rullē.
Un vēl te ir "Hateful" (anything I want - he gives it to me - but not for free), "Jimmy Jazz", "Rudy Can`t Fail" utt. Pirmā ieraksta puse gan laikam ir labāka nekā otrā, bet arī tai nav ne vainas. Kā jau esmu teicis vairākkārt, šis ir viens no maniem mīļākajiem ierakstiem, līdz ar to man par to pat nav nekā sevišķi ko teikt.
2008-11-06
9.0
comments powered by Disqus