Kazhes pierakstu burtnīca

Pēdējā laikā grāmatu lasīšanas "projekts" man nebija sagādājis daudz pozitīvu emociju - liela daļa lasāmo grāmatu izrādās stipri garlaicīgas. Italo Kalvino romāns "Ja ziemas naktī ceļinieks" bija patīkams izņēmums. Patiesībā tas bija diezgan pamatīga atklāsme. Jau romāna struktūra kā tāda mani pamatīgi ieinteresēja - tajā nepāra nodaļās tiek risināts sižets, kurā galvenais varonis lasa pāra nodaļas. Un pāra nodaļās sižets, rakstības stils, darbības vieta un viss iespējamais mainās no nodaļas uz nodaļu, jo sanāk, ka varonim pret paša gribu arvien katru reizi tiek iesmērēts cits romāns zem iepriekšējā vāka vai vismaz apgalvojot, ka tas bija šis iepriekšējais romāns. Turklāt tēmas un personāži vismaz daļēji pārklājas arī starp pāra un nepāra nodaļām. Katrā ziņā lasīt šo grāmatu ir diezgan pagrūti, bet tas noteikti ir tā vērts un patiesībā es ar lielāko prieku to būtu arī iegādājies, lai arī latviešu valodā tā nav tulkota un gluži iespējams, ka pasūtīt no Amazon būtu padārgi (ja kas - es lasīju to vācu valodā).
Šī, protams, ir stipri nekonvencionāla grāmata, taču ļoti oriģināla, asprātīga un daudzveidīga. Visvairāk tā man atgādināja vienu Madsena romānu, kurā paralēli vairākās slejās risinājās dažādi sižeta varianti, ar to šeit bija sava līdzība, lai gan varbūt arī ne tik ļoti. Katrā ziņā es nepavisam nebrīnos, ka Kalvīno tiek norādīts kā viens no iedvesmotājiem citam izcilam itāļu rakstniekam (kura darbi man ir ļoti tuvi) - Umberto Eko. Arī Kalvīno ļoti veiksmīgi spēlējas ar lasītāju, brīžiem tekstu pārvēršot par meta tekstu, stāstījumā iepinot to, kam pēc idejas šādā stāstījumā nevajadzētu būt (vai tomēr vajadzētu?), balansējot uz robežām starp nopietnību un vājprātu. Jā, arī ar Milanu Kunderu šeit var saskatīt zināmu līdzību (visvairāk prātā nāk viņa "Nemirstība"). Tiešām vērtīgs romāns, un tiešām liels pārsteigums.