Machine Head
Es, protams, esmu truls un neoriģināls, un mana muzikālā gaume nav diez ko izkopta, līdz ar to es uzskatu "Machine Head" par vai nu labāko vai vismaz pilnīgi noteikti vienu no labākajiem Deep Purple ierakstiem. Protams, ka Mark II sastāva šī grupa bija mazāk "progresīva" un vairāk orientējās uz vienkāršu "fun", taču pie joda, cik labs viņiem tas fun padevās.
Ja ievēro, ka pat pēc pašiem pieticīgākajiem variantiem šeit atrodamas trīs no slavenākajām Deep Purple dziesmām, kuras visas turklāt patiešām ir sava klasiskā statusa cienīgas, tad ir vienkārši muļķīgi pret "Machine Head" izturēties snobiski un teikt - nē, šī mūzika man ir pārāk primitīva. "Highway Star", protams, ir tikai dziesma par mašīnām, un ko gan var no šādām dziesmām gribēt? Bet man ir nospļauties par šīs dziesmas tekstuālo pusi, ja tā citādi ir vienkārši perfekta - ātra, bravūrīga, ar lieliskiem rifiem, ar lielisku klasiskās mūzikas stilā ieturētu Džona Lorda solo un ne mazāk zvaigžņotu Blekmora ģitārsolo. Un vai "Space Truckin`" ar tās daudz smagāko ritmu būtu sliktāka? Un kur nu vēl "Smoke on the water" - dziesma ar teju slavenāko rifu rokmūzikas vēsturē, dziesma, kuras vienas dēļ "Deep Purple" garantēta aizsardzība pret grimšanu aizmirstībā tuvāko simts gadu laikā. Neviens neatcerēsies, ka šai grupai bija simts dažādu sastāvu un ka tā turpināja koncertēt vēl trīsdesmit gadus pēc tās kā radošas vienības nāves, bet "Smoke on the water" paliks. Patiesībā gan, ja neskaita ievadu, šī dziesma nav pārāka par to pašu "Highway Star", taču ievads...
Tu droši vien domā - trīs hiti, tas, protams, ir labi, bet kādas ir pārējās dziesmas? Taču joks ir tajā, ka mazāk zināmās dziesmas šeit nav sliktākas. "Maybe I`m a Leo", "Pictures of Home", "Never Before" un arī "Lazy" apliecina, ka septiņdesmito gadu sākumā "Deep Purple" bija vienkārši lieliskā formā gan kā rifu meistars, gan kā solotājs, Gilana balss bija tik spēcīga kā nekad vēlāk, Peiss sita pa bungām tā, it kā no tā būtu atkarīga viņa dzīvība un Lorda ērģeļu pasāžas to visu bieži saturēja kopā. Jā, un, protams, Rodžers Glovers arī nebija tur dārzeņa statusā. Vienkārši baisi iedomāties, ka tikai gadu vēlāk DP sāka pārvērsties par savas agrākās izpausmes parodiju. Bet 1972.gadā viņi bija praktiski tajā pašā līmenī, kur Led Zep un vairākus soļus priekšā Melnajam Sabatam.
Ja ievēro, ka pat pēc pašiem pieticīgākajiem variantiem šeit atrodamas trīs no slavenākajām Deep Purple dziesmām, kuras visas turklāt patiešām ir sava klasiskā statusa cienīgas, tad ir vienkārši muļķīgi pret "Machine Head" izturēties snobiski un teikt - nē, šī mūzika man ir pārāk primitīva. "Highway Star", protams, ir tikai dziesma par mašīnām, un ko gan var no šādām dziesmām gribēt? Bet man ir nospļauties par šīs dziesmas tekstuālo pusi, ja tā citādi ir vienkārši perfekta - ātra, bravūrīga, ar lieliskiem rifiem, ar lielisku klasiskās mūzikas stilā ieturētu Džona Lorda solo un ne mazāk zvaigžņotu Blekmora ģitārsolo. Un vai "Space Truckin`" ar tās daudz smagāko ritmu būtu sliktāka? Un kur nu vēl "Smoke on the water" - dziesma ar teju slavenāko rifu rokmūzikas vēsturē, dziesma, kuras vienas dēļ "Deep Purple" garantēta aizsardzība pret grimšanu aizmirstībā tuvāko simts gadu laikā. Neviens neatcerēsies, ka šai grupai bija simts dažādu sastāvu un ka tā turpināja koncertēt vēl trīsdesmit gadus pēc tās kā radošas vienības nāves, bet "Smoke on the water" paliks. Patiesībā gan, ja neskaita ievadu, šī dziesma nav pārāka par to pašu "Highway Star", taču ievads...
Tu droši vien domā - trīs hiti, tas, protams, ir labi, bet kādas ir pārējās dziesmas? Taču joks ir tajā, ka mazāk zināmās dziesmas šeit nav sliktākas. "Maybe I`m a Leo", "Pictures of Home", "Never Before" un arī "Lazy" apliecina, ka septiņdesmito gadu sākumā "Deep Purple" bija vienkārši lieliskā formā gan kā rifu meistars, gan kā solotājs, Gilana balss bija tik spēcīga kā nekad vēlāk, Peiss sita pa bungām tā, it kā no tā būtu atkarīga viņa dzīvība un Lorda ērģeļu pasāžas to visu bieži saturēja kopā. Jā, un, protams, Rodžers Glovers arī nebija tur dārzeņa statusā. Vienkārši baisi iedomāties, ka tikai gadu vēlāk DP sāka pārvērsties par savas agrākās izpausmes parodiju. Bet 1972.gadā viņi bija praktiski tajā pašā līmenī, kur Led Zep un vairākus soļus priekšā Melnajam Sabatam.
2008-11-27
comments powered by Disqus