Kazhes pierakstu burtnīca

Ozija Osborna otrais ieraksts pēc viņa ceļu šķiršanās ar Black Sabbath pilnīgi noteikti nav viens no tiem rokmūzikas albumiem, kas būtu satricinājis pasauli. Man, protams, nav nekādu iebildumu pret Rendija Roudsa ģitārspēli un arī pie Ozija balss es esmu gluži pieradis, taču nav jābūt sevišķi kritiskam attiecībā pret šiem abiem vīriem, no kuriem viens jau sen vairs nav starp dzīvajiem, bet otrs - pie pilna prāta, lai atzītu, ka "Diary of a Madman" ne tuvu nav izcils albums. Viena no galvenajām iezīmēm, kas raksturo tā izcilības neeksistenci, ir tajā, ka "Diary" dziesmu vidū tu neatradīsi nevienu patiešām izcilu un atmiņā satriecoši paliekošu kompozīciju. Ozija solo karjerā vispār augsto virsotņu nebija sevišķi daudz, taču tādas dziesmas kā "Mama I`m Coming Home" un "Crazy Train" ir patiešām ievērības cienīgas, bet kaut ko šādā kalibrā "Trakā vīra dienasgrāmata" piedāvāt nespēj.

Vienlaikus es nevaru šo ierakstu arī kritizēt, jo tas nepavisam nav mani kā mūzikas fanu aizvainojošs - kopumā "Diary of a Madman" ir pilnīgi kompetents smagās rokmūzikas ieraksts, kurā netrūkst nedz smagu rifu, nedz spožu solo partiju Roudsa izpildījumā, arī Ozijs kā hēlija dziedātājs ne brīdi neliek vilties, un kopumā šis ieraksts ir pietiekami atraktīvs, lai arī nespējīgs mani ne brīdi pārsteigt ar kādu negaidītu elementu, viltīgu triciņu. Nē, šis ir pavisam tradicionāls Ozija albums - smags, bet ne pārāk agresīvs, ne pārāk straujš, ne pārāk lēns, tajā reizēm ieskanās pa kādai astoņdesmito gadu metālam tipiskai notij, taču kopumā tādi smagnējie gabali kā "Believer" un ieraksta tituldziesma nostrādā gluži pieņemami. Ja tā labi padomā, es to pat varētu nosaukt par labu ierakstu - ne perfektu, ne izcilu, ne fenomenālu, bet vienkārši labu.