It`s Hard
Pēdējam The Who albumam, kurā piedalījās arī John Entwistle, ir tikai viens liels pluss - vairāk šādus ierakstus grupa neierakstīja un veselu divdesmit piecu garumā jaunus studijas albumus neizlaida. Ievērojot to, ka jau "Faces Dances" bija diezgan bēdīgs ieraksts, bet "It`s Hard" bija par to ievērojami sliktāks, var tikai ar šausmām iedomāties, ko vēl Taunshends un kompānija būtu varējuši ierakstīt astoņdesmito gadu gaitā, ja viņi nebūtu likvidējuši grupu.
Žurnāls "Rolling Stone", protams, diezgan sensacionāli šo ierakstu novērtēja uz veselām piecām zvaigznītēm, kas man vismaz šķiet diezgan smieklīgi, ievērojot to, ka līdz piecām zvaigznēm tam ir kā pirdienam līdz atombumbai. Kāpēc mana attieksme pret "It`s Hard" ir tik kritiska? Būtiskākais iemesls tam varētu būt apstāklī, ka šajā ierakstā katastrofāli trūkst labu dziesmu. Nepietiek ar to, ka Taunshends un kompānija pamatīgi aizrāvās ar "moderno" astoņdesmito gadu sākuma skaņu, kuras iespaidā šajā ierakstā katastrofāli trūkst ģitāru, kuru vietā stājušies wimpy sintezatori. Turklāt vēl sintezatoru fragmenti šeit ir diezgan izteikts pašplaģiāts - nejust, ka "Cooks County" zog no "Baba O`Riley" ir grūti, un arī ieraksta tituldziesma, kurai it kā vajadzētu būt galvenajai tā vilcējai (līdzīgi kā "You Better, You Bet" kaut cik iespēju robežās izvilka "Faces Dances") ir diezgan bezkrāsaina un tukša patosa pilna.
Daudzi atzīst, ka ja arī ieraksts kopumā nav labs, vismaz viena dziesma tajā ir pieminēšanas un atcerēšanās vērta - proti, "Eminence Front", taču manā izpratnē tā ir par trulu, par vienveidīgu un par bezmērķīgu, lai tiktu uzskatītu par kaut vai daļēji klasisku The Who dziesmu. Brīžiem šeit līdzās modernās pieejas risinājumiem jūtami arī mēģinājumi iedzīvināt kādas senākas tēmas - piemēram, "Why did I fall for that" var just atsauces uz "Tommy" (un arī albuma vāciņā tādas ir manāmas), taču problēma šeit pamatā slēpjas tajā, ka nedz Taunshendam, nedz Entvistlam tolaik nekā sevišķa, ko klausītājiem pateikt, nebija. Un, protams, Doltrijam nekā sakāma nav bijis kopš laika gala. Līdz ar to likumsakarīgi, ka arī šis ieraksts neko nepasaka. Ā, un "One Life`s Enough" man atgādina "The Final Cut", bet ne pozitīvā nozīmē.
Nekādu atklāsmi es laikam neveikšu, pavēstot, ka šo albumu iegādāties nav vērts un ka The Who bez Kīta Mūna labāk tomēr neklausīties.
Žurnāls "Rolling Stone", protams, diezgan sensacionāli šo ierakstu novērtēja uz veselām piecām zvaigznītēm, kas man vismaz šķiet diezgan smieklīgi, ievērojot to, ka līdz piecām zvaigznēm tam ir kā pirdienam līdz atombumbai. Kāpēc mana attieksme pret "It`s Hard" ir tik kritiska? Būtiskākais iemesls tam varētu būt apstāklī, ka šajā ierakstā katastrofāli trūkst labu dziesmu. Nepietiek ar to, ka Taunshends un kompānija pamatīgi aizrāvās ar "moderno" astoņdesmito gadu sākuma skaņu, kuras iespaidā šajā ierakstā katastrofāli trūkst ģitāru, kuru vietā stājušies wimpy sintezatori. Turklāt vēl sintezatoru fragmenti šeit ir diezgan izteikts pašplaģiāts - nejust, ka "Cooks County" zog no "Baba O`Riley" ir grūti, un arī ieraksta tituldziesma, kurai it kā vajadzētu būt galvenajai tā vilcējai (līdzīgi kā "You Better, You Bet" kaut cik iespēju robežās izvilka "Faces Dances") ir diezgan bezkrāsaina un tukša patosa pilna.
Daudzi atzīst, ka ja arī ieraksts kopumā nav labs, vismaz viena dziesma tajā ir pieminēšanas un atcerēšanās vērta - proti, "Eminence Front", taču manā izpratnē tā ir par trulu, par vienveidīgu un par bezmērķīgu, lai tiktu uzskatītu par kaut vai daļēji klasisku The Who dziesmu. Brīžiem šeit līdzās modernās pieejas risinājumiem jūtami arī mēģinājumi iedzīvināt kādas senākas tēmas - piemēram, "Why did I fall for that" var just atsauces uz "Tommy" (un arī albuma vāciņā tādas ir manāmas), taču problēma šeit pamatā slēpjas tajā, ka nedz Taunshendam, nedz Entvistlam tolaik nekā sevišķa, ko klausītājiem pateikt, nebija. Un, protams, Doltrijam nekā sakāma nav bijis kopš laika gala. Līdz ar to likumsakarīgi, ka arī šis ieraksts neko nepasaka. Ā, un "One Life`s Enough" man atgādina "The Final Cut", bet ne pozitīvā nozīmē.
Nekādu atklāsmi es laikam neveikšu, pavēstot, ka šo albumu iegādāties nav vērts un ka The Who bez Kīta Mūna labāk tomēr neklausīties.
2008-12-02
comments powered by Disqus