The Castle
"The Castle" ir viena filmām, ko man ieteica skatīties movielens.org, un man nākas atzīt - šis saits tiešām lielā mērā rullē un tā prognozes ir gana trāpīgas, bet galvenais - tas man iesaka filmas, par kuru eksistenci es citādi nemaz nebūtu uzzinājis, kā piemēram tas bija šīs filmas gadījumā.
"Pils" ir aizkustinošs stāsts par kādu ne pārāk labi situētu austrāliešu ģimeni, kuras visi pārstāvji ir visai naivi un vienkārši cilvēki, kuri citā situācijā tev varētu šķist kaitinoši idioti, no kuriem tu gribētu bēgt pa gabalu (līdzīgi kā laipnie kemperi pilnīgi debilajā filmā "RV"). Taču šeit tu kaut kāda iemesla dēļ ļoti labi identificējies ar šiem varoņiem, par kuriem filma vienlaicīgi pasmejas un viņus arī aizstāv. Tātad - ir Derils Kerigans, kas nodarbojas ar auto evakuāciju, un viņam ir sieva, meita un trīs dēli. Viens no dēliem ir filmas "narrator", otrs - "ideas` man", proti, čalis, kurš regulāri izdomā kādu bezjēdzīgu veidu kā apvienot vairākus sadzīves priekšmetus, padarot tos mazāk funkcionālus nekā tie bija iepriekš. Trešais dēls sēž cietumā, bet ģimene viņu neuzskata par melno avi, jo viņš vienkārši nejauši sapinās ar sliktajiem puišiem un nemaz nebija gribējis nekādu aplaupīšanu veikt. Vispār šī ģimene ir ļoti lepna par savu māju "jaunajā ciematā", kurā gan vairums māju nekad netika uzcelts, jo kaut kāda iemesla dēļ tas nekļuva pircēju vidū populārs, ko vismaz kaut kādā mērā varētu būt radījis tas, ka ciemats atradās tieši blakus lielam lidlaukam (skrejceļš atrodas dažus simtus metru no Keriganu žoga), bet otrā pusē tam iet augstsprieguma līnija, uz kuru Derilam patīk skatīties un domāt, jo tā viņam apliecina cilvēka spējas pārraidīt elektrību. Bet tad lidlauka vadība izdomā, ka viņiem vajadzētu nojaukt šo ciematu, lai varētu paplašināt savu teritoriju, un Keriganu ģimenei, tāpat kā divu kaimiņmāju iemītniekiem tiek piedāvāta piespiedu zemes atpirkšana, taču Derils pat negrib domāt, ka viņam vajadzētu zaudēt savu "pili" ("mans nams ir mana pils" ir viena no šīs filmas pamatfrāzēm, otra ir "it is not a house, it is a home"), un viņam nekas labāks nenāk prātā kā sūdzēt lidostu tiesā.
Šī ir jau otrā austrāliešu filma par dīvainiem tiesas procesiem, ko esmu skatījies (pirmā bija "The Man who Sued God"), un jāatzīst, ka starp šīm filmām ir diezgan daudz kopīga. Humors šajā filmā bieži ir piezemēts, bet manai gaumei ļoti atbilstošs. Lielisks ir Derila draugs jurists, kas viņu visu laiku mēģina atrunāt no tiesāšanās, skaidrojot, ka viņš no šādām lietām neko nesaprot - un viņš tiešām neko nesaprot, ne velti aina tiesā, kad viņš pienāk pie tiesneses un jautā: "How am I doing?" par to, vai viņš labi argumentē, manās acīs kļuva par "instant classic". Vēl viens lielisks tēls ir Derila kaimiņš libānietis Haruks.
Protams, līdz izcilai filmai "Pilij" ir tālu - tās nobeigums ir klišejisks, brīžiem filma šķiet tāda neaudz padumja, taču - man tā patika un tas man šķiet būtiskākais.
"Pils" ir aizkustinošs stāsts par kādu ne pārāk labi situētu austrāliešu ģimeni, kuras visi pārstāvji ir visai naivi un vienkārši cilvēki, kuri citā situācijā tev varētu šķist kaitinoši idioti, no kuriem tu gribētu bēgt pa gabalu (līdzīgi kā laipnie kemperi pilnīgi debilajā filmā "RV"). Taču šeit tu kaut kāda iemesla dēļ ļoti labi identificējies ar šiem varoņiem, par kuriem filma vienlaicīgi pasmejas un viņus arī aizstāv. Tātad - ir Derils Kerigans, kas nodarbojas ar auto evakuāciju, un viņam ir sieva, meita un trīs dēli. Viens no dēliem ir filmas "narrator", otrs - "ideas` man", proti, čalis, kurš regulāri izdomā kādu bezjēdzīgu veidu kā apvienot vairākus sadzīves priekšmetus, padarot tos mazāk funkcionālus nekā tie bija iepriekš. Trešais dēls sēž cietumā, bet ģimene viņu neuzskata par melno avi, jo viņš vienkārši nejauši sapinās ar sliktajiem puišiem un nemaz nebija gribējis nekādu aplaupīšanu veikt. Vispār šī ģimene ir ļoti lepna par savu māju "jaunajā ciematā", kurā gan vairums māju nekad netika uzcelts, jo kaut kāda iemesla dēļ tas nekļuva pircēju vidū populārs, ko vismaz kaut kādā mērā varētu būt radījis tas, ka ciemats atradās tieši blakus lielam lidlaukam (skrejceļš atrodas dažus simtus metru no Keriganu žoga), bet otrā pusē tam iet augstsprieguma līnija, uz kuru Derilam patīk skatīties un domāt, jo tā viņam apliecina cilvēka spējas pārraidīt elektrību. Bet tad lidlauka vadība izdomā, ka viņiem vajadzētu nojaukt šo ciematu, lai varētu paplašināt savu teritoriju, un Keriganu ģimenei, tāpat kā divu kaimiņmāju iemītniekiem tiek piedāvāta piespiedu zemes atpirkšana, taču Derils pat negrib domāt, ka viņam vajadzētu zaudēt savu "pili" ("mans nams ir mana pils" ir viena no šīs filmas pamatfrāzēm, otra ir "it is not a house, it is a home"), un viņam nekas labāks nenāk prātā kā sūdzēt lidostu tiesā.
Šī ir jau otrā austrāliešu filma par dīvainiem tiesas procesiem, ko esmu skatījies (pirmā bija "The Man who Sued God"), un jāatzīst, ka starp šīm filmām ir diezgan daudz kopīga. Humors šajā filmā bieži ir piezemēts, bet manai gaumei ļoti atbilstošs. Lielisks ir Derila draugs jurists, kas viņu visu laiku mēģina atrunāt no tiesāšanās, skaidrojot, ka viņš no šādām lietām neko nesaprot - un viņš tiešām neko nesaprot, ne velti aina tiesā, kad viņš pienāk pie tiesneses un jautā: "How am I doing?" par to, vai viņš labi argumentē, manās acīs kļuva par "instant classic". Vēl viens lielisks tēls ir Derila kaimiņš libānietis Haruks.
Protams, līdz izcilai filmai "Pilij" ir tālu - tās nobeigums ir klišejisks, brīžiem filma šķiet tāda neaudz padumja, taču - man tā patika un tas man šķiet būtiskākais.
2008-12-04
comments powered by Disqus