The Lord of the Rings: The Fellowship of the Ring
Atcerēties, kad es "Gredzenu pavēlnieka" triloģijas pirmo filmu skatījos pirmo reizi, tagad vairs nav iespējams. Šķiet, ka kopumā to biju redzējis divreiz - otro reizi pie Ulda garo "director`s cut" versiju, bet par pirmo skatīšanos atceros vien to, ka man (prognozējamā kārtā) šī filma nešķita ne tuvu tik izcila, kā daudzi cilvēki to tolaik mālēja. Iespējams, ka man vienmēr izbaudīt LotR filmas ir traucējis tas apstāklis, ka es pārāk labi esmu pazīstams ar grāmatu triloģiju, kas savukārt man liek būt piekasīgam, filmai pārāk atkāpjoties no grāmatas storyline. Kā lai arī nebūtu, pagājušo sestdien tika veikts epohālais pasākums - atkārtoti noskatīta LotR pirmā filma, un tā kā iepriekš to biju skatījies laikos vēl pirms sāku rakstīt aprakstus šajā lapā, par to tagad uzrakstīšu.
Patiesībā leģendāram apgalvojumam no "The Clerks", ka Gredzenu pavēlnieks ir trīs filmas par to, kā cilvēki iet, ir diezgan tuvs patiesībai, jo tā nu ir, ka LotR ir diezgan izteikts walking movie. Un laikam jau arī Tolkiens, rakstot šīs grāmatas, bija domājis par tādu "walking book" - tas nav gluži tik epohāls kara pastāsts, par kādu cilvēki mēdz uzdot šīs filmas. Un, protams, Tolkiena versijā uzsvars uz kaujām bija daudz mazāks nekā filmās, bet tas jau būtu pašsaprotami. Es joprojām uzskatu, ka atstāstīt LotR sižetu nebūtu sevišķi gudri, bet varu vismaz atzīmēt elementus, kas man šajā filmā "dūrās" acīs, proti, kas man visvairāk palicis prātā no šīs lentes.
Pirmkārt, tomēr nevaru nepieminēt manuprāt nevajadzīgo Arvenas un love-story parādīšanos šajā filmā. Nebija tam te vēl jābūt, tas nu ir droši, un Džeksons neapšaubāmi domāja ar tā ieviešanu mazāk par mākslinieciskiem mērķiem un vairāk par skatītājiem, un par skatītājiem šādā ziņā, manuprāt, domāt nevajadzētu. Otrkārt, Galadriēla. Atceros no iepriekšējās skatīšanās reizes, ka man Keita Blānšeta šajā lomā nepatika - īsi sakot, nelikās pietiekami skaista. Turpretī tagad varu piekrist - viņa tur ir tieši vietā, un Džeksona izvēle bija ļoti pamatota. Treškārt - Eliaja Vuds kā Frodo man joprojām ne pārmērīgi patīk un vispār centrālajos hobitos ir ļoti maz "hobitīgā", turklāt tas attiecas gan uz Frodo, gan Semu, tikām Merijs un Pipins laikam tomēr ir normas robežās (lai arī nav šaubu, ka viņi filmās ir vēl vairāk kļuvuši par comic relief personāžiem, nekā viņi bija grāmatās). Vizuāli filma ir joprojām tikpat grandioza, kāda tā bija pirms septiņiem gadiem, un šajā sakarā neko nejauku pateikt nevaru - Jaunzēlande Pītera Džeksona acīm ir patiešām dievīga.
Pieejot šim jautājumam kritiski, es neizslēgtu varbūtību, ka "director`s cut" versija šai filmai tomēr ir par garu - lai es varētu pilnībā izbaudīt filmu, kas ilgst vairāk par trim stundām, tai tomēr ir jāpiedāvā kaut kas vairāk. Lord of the Rings, protams, ir visa fantasy žanra stūrakmens un tā nozīmi es nemēģinu noniecināt, taču es joprojām neatkāpjos no savas mūžsenās pārliecības, ka tā ir grāmata ar pamata mērķauditoriju 12-16 gadu vecumā, un līdz ar to arī šīs filmas, kā lai tās arī nemēģinātu pasniegt Džeksons un mārketinga vīri, lielā mērā ir kino, kas radīts pusaudžiem - ar bagātīgu vizuālo pusi, bet nebūt ne tik ļoti perfektu saturisko.
Patiesībā leģendāram apgalvojumam no "The Clerks", ka Gredzenu pavēlnieks ir trīs filmas par to, kā cilvēki iet, ir diezgan tuvs patiesībai, jo tā nu ir, ka LotR ir diezgan izteikts walking movie. Un laikam jau arī Tolkiens, rakstot šīs grāmatas, bija domājis par tādu "walking book" - tas nav gluži tik epohāls kara pastāsts, par kādu cilvēki mēdz uzdot šīs filmas. Un, protams, Tolkiena versijā uzsvars uz kaujām bija daudz mazāks nekā filmās, bet tas jau būtu pašsaprotami. Es joprojām uzskatu, ka atstāstīt LotR sižetu nebūtu sevišķi gudri, bet varu vismaz atzīmēt elementus, kas man šajā filmā "dūrās" acīs, proti, kas man visvairāk palicis prātā no šīs lentes.
Pirmkārt, tomēr nevaru nepieminēt manuprāt nevajadzīgo Arvenas un love-story parādīšanos šajā filmā. Nebija tam te vēl jābūt, tas nu ir droši, un Džeksons neapšaubāmi domāja ar tā ieviešanu mazāk par mākslinieciskiem mērķiem un vairāk par skatītājiem, un par skatītājiem šādā ziņā, manuprāt, domāt nevajadzētu. Otrkārt, Galadriēla. Atceros no iepriekšējās skatīšanās reizes, ka man Keita Blānšeta šajā lomā nepatika - īsi sakot, nelikās pietiekami skaista. Turpretī tagad varu piekrist - viņa tur ir tieši vietā, un Džeksona izvēle bija ļoti pamatota. Treškārt - Eliaja Vuds kā Frodo man joprojām ne pārmērīgi patīk un vispār centrālajos hobitos ir ļoti maz "hobitīgā", turklāt tas attiecas gan uz Frodo, gan Semu, tikām Merijs un Pipins laikam tomēr ir normas robežās (lai arī nav šaubu, ka viņi filmās ir vēl vairāk kļuvuši par comic relief personāžiem, nekā viņi bija grāmatās). Vizuāli filma ir joprojām tikpat grandioza, kāda tā bija pirms septiņiem gadiem, un šajā sakarā neko nejauku pateikt nevaru - Jaunzēlande Pītera Džeksona acīm ir patiešām dievīga.
Pieejot šim jautājumam kritiski, es neizslēgtu varbūtību, ka "director`s cut" versija šai filmai tomēr ir par garu - lai es varētu pilnībā izbaudīt filmu, kas ilgst vairāk par trim stundām, tai tomēr ir jāpiedāvā kaut kas vairāk. Lord of the Rings, protams, ir visa fantasy žanra stūrakmens un tā nozīmi es nemēģinu noniecināt, taču es joprojām neatkāpjos no savas mūžsenās pārliecības, ka tā ir grāmata ar pamata mērķauditoriju 12-16 gadu vecumā, un līdz ar to arī šīs filmas, kā lai tās arī nemēģinātu pasniegt Džeksons un mārketinga vīri, lielā mērā ir kino, kas radīts pusaudžiem - ar bagātīgu vizuālo pusi, bet nebūt ne tik ļoti perfektu saturisko.
2008-12-13
comments powered by Disqus