Berlin

Ja es būtu lielāks šī ieraksta fans, es noteikti būtu aizgājis uz Lū Rīda koncertu šovasar Rīgā. Taču tā kā "Berlin" man ne tuvu nav viņa mīļākais albums, tad - neaizgāju. Un laikam gan to arī nenožēloju, lai arī tā rūpīgāk paklausoties nākas atzīt, ka nemaz tik peļams tas "Berlin" nav.

Raksturīgi savas karjeras pirmajiem gadiem, arī šajā ierakstā Rīds izmanto vairākas dziesmas no Velvet Underground laikiem - "Oh, Jim" oriģinālā bija "Oh Jin"; "Sad Songs" un "Men of Good Fortune" arī bija VU dziesmas, tāpat "Caroline Says (II)" bija iepriekš zināma kā "Stephanie Says". Visubeidzot ieraksta tituldziesma "Berlin" bija atrodama (lai arī citā versijā, protams) jau paša Lū pirmajā solo ierakstā. Tādējādi sanāk, ka pilnīgi jaunas ir tikai piecas no desmit dziesmām. Tiesa, tā šajā gadījumā nav problēma, jo trīs no šīm dziesmām iepriekš jēdzīgos ierakstos atrodamas nebija, bet pārējās divas arī bija tikušas pārveidotas, tā ka par pilnīgu "rip-off" šo ierakstu tu nenosauksi.

Oficiāli šis tiek uzskatīts par vienu no depresīvākajiem Lū albumiem (līdzās droši vien "Magic and Loss"), bet manā izpratnē tas nemaz nav tik traģiski skumjš. Protams, tajā iztrūkst nenopietnās un vieglās dziesmas, kādas Lū bieži radīja un ar kādām viņš bija slavens, taču citādi tas ir diezgan tipisks Rīda albums. Pāris dziesmas patiesībā ir pat relatīvi upbeat - tādas kā pirmā "Caroline Says", patiesībā pat "Sad Song" nav nemaz tik skumja, kā varētu gaidīt no tās nosaukuma. Šī ieraksta galvenā pazīme tomēr ir tajā, ka tas ir netipiski Rīdam piepildīts ar dažādiem stīgu un pūšamajiem instrumentiem, kas to padara neraksturīgi skaļu. Dziesmas tajā varbūt nav sevišķi lipīgas un es joprojām uzskatu, ka Rīdam ir vairāki izteikti veiksmīgāki ieraksti par šo, bet arī tam nav ne vainas.
2008-12-18
7.5
comments powered by Disqus