Loaded

Pēdējais no četriem Velvet Underground studijas ierakstiem ir vismazāk eksperimentāls un drosmīgs no visiem četriem, taču tas ne obligāti būtu tāpēc jāvērtē ar mīnusa zīmi. Jā, šeit tu neatradīsi neko līdzīgu "Sister Ray", "White Light/White Heat" vai "Heroine", dziesmu struktūras ir tradicionālākas, gluži tāpat kā aranžējumi. Patiesībā klausoties kaut ko tik miermīlīgu kā "Who Loves the Sun" pat zūd pārliecība, ka te darīšana tiešām ir ar Lū Rīdu un kompāniju. Protams, pēc Keila aiziešanas VU vispār vairs nebija tik eksperimentāli kā sākotnēji, taču šis ieraksts patiešām ir ļoti tāls no šīs grupas pirmsākumiem. Un, manuprāt, tas nav nekas slikts. Ne tādā ziņā, ka sākotnēji viņi būtu bijuši slikta grupa, bet tādā, ka arī vēlāk viņi tādi nekļuva. Man patīk tādas patiesībā diezgan primitīvas dziesmas kā "Sweet Jane", "Oh! Sweet Nuthin`" un, protams, "Rock and Roll". Vispār šeit ir tā, ka vairākas dziesmas ir totāli lū-rīdiskas, bet vienlaikus netrūkst arī Daga Jūles kompozīciju, kuras nepavisam neizklausās pēc Rīda gabaliem, un tas arī nav slikti. Otrajā ieraksta pusē ir arī pārītis mazāk veiksmīgu dziesmu - triviāli kantrijīgā "Lonesome cowboy Bill" ir viena no tām, un diezgan bezmelodiskā "I Found a Reason" - otra. Patiesībā arī "Train coming round the bend" nav nekas izcils, un otro pusi tiešām izvelk "Oh! Sweet nuthin`", par kuru gan esmu dzirdējis, ka tā esot pārāk bezmērķīga un pārāk gara, bet man tā patīk, līdz ar to man ir vienalga, ko saka kaut kādi tur eksperti.
2008-12-19
8.0
comments powered by Disqus