B.R.M.C.
Garāžroka atdzimšana uz 20.-21. gadsimta robežas uz kādu laiku augšā pacēla veselu virkni labāku un sliktāku grupu - līdzās White Stripes un Strokes vieta atradās arī The Hives, Hellacopters, Kings of Leon, The Vines, u.c. Viena no šīm grupām bija arī Black Rebel Motorcycle Club, kas starp citu stilistikā diezgan izteikti līdzinājās White Stripes (lai arī dalībnieku sastāvs tai, protams, bija pilnīgi citādi veidots). Šī ir viena no tām grupām, kas visizteiktāk mēģināja amerikāniskajam garāžrokam piešķirt arī savu britpopa devu. Vienlaikus gan nevarētu teikt, ka viņi būtu vieni no spēcīgākajiem sava mūzikas stila pārstāvjiem.
Kā, manuprāt, visvairāk pietrūkst šai grupai, tā ir vitalitāte. Viņu mūzika manā uztverē ir pārāk relaksēta, pārāk piekāpīga, lai ierindotos vienā plauktā ar Džeku Vaitu, The Strokes vai kaut vai tiem pašiem Arctic Monkeys. Nedaudz piepūloties varu atcerēties, ka trīs šī albuma singlus esmu savulaik laikam vēl pa VIVA redzējis - "Love Burns", "Whatever Happened to My Rock`n`Roll" un "Spread Your Love". No šīm trim es droši vien izvēlētos pēdējo. Bet arī tām visām ir vienota problēma - melodiski tās šķiet visai vājas un banālas, un var just, ka BRMC bija tikai vieni no daudzajiem atdzimušā mūzikas stila pakaļskrējējiem, nevis tā pionieri. Vispār es neizslēdzu, ka manu kritisko attieksmi pret šo grupu veido mana ļoti pozitīvā attieksme pret White Stripes - proti, ka es pārmērīgi vēlos šīs grupas salīdzināt, un tādā gadījumā ir skaidrs, ka BRMC ir daudz vājāki - ne viņiem ir tādi rifi, ne tāda brīžiem maniakāla enerģija, ne tādi teksti. Drīzāk viņi ir vienā svara kategorijā ar tādiem "Dandy Warhols" - more or less klausāmi, bet ne tuvu ne tik labi kā oriģinālās ēras garāžroka grupas (salīdzini jebkuru Stooges dziesmu ar jebkuru skaņdarbu no šī albuma, un tu sapratīsi, par ko ir runa).
Kā, manuprāt, visvairāk pietrūkst šai grupai, tā ir vitalitāte. Viņu mūzika manā uztverē ir pārāk relaksēta, pārāk piekāpīga, lai ierindotos vienā plauktā ar Džeku Vaitu, The Strokes vai kaut vai tiem pašiem Arctic Monkeys. Nedaudz piepūloties varu atcerēties, ka trīs šī albuma singlus esmu savulaik laikam vēl pa VIVA redzējis - "Love Burns", "Whatever Happened to My Rock`n`Roll" un "Spread Your Love". No šīm trim es droši vien izvēlētos pēdējo. Bet arī tām visām ir vienota problēma - melodiski tās šķiet visai vājas un banālas, un var just, ka BRMC bija tikai vieni no daudzajiem atdzimušā mūzikas stila pakaļskrējējiem, nevis tā pionieri. Vispār es neizslēdzu, ka manu kritisko attieksmi pret šo grupu veido mana ļoti pozitīvā attieksme pret White Stripes - proti, ka es pārmērīgi vēlos šīs grupas salīdzināt, un tādā gadījumā ir skaidrs, ka BRMC ir daudz vājāki - ne viņiem ir tādi rifi, ne tāda brīžiem maniakāla enerģija, ne tādi teksti. Drīzāk viņi ir vienā svara kategorijā ar tādiem "Dandy Warhols" - more or less klausāmi, bet ne tuvu ne tik labi kā oriģinālās ēras garāžroka grupas (salīdzini jebkuru Stooges dziesmu ar jebkuru skaņdarbu no šī albuma, un tu sapratīsi, par ko ir runa).
2008-12-23
comments powered by Disqus