Kazhes pierakstu burtnīca

Šķiet, ka "Nevainīgais" varētu būt labākais Makjuena romāns, ko līdz šim esmu lasījis. Un tā kā esmu nu jau iepazinies ar lielāko daļu viņa darbu, tas kaut ko pasaka. Faktiski gan neko diži jaunu salīdzinoši ar citiem saviem romāniem viņš šeit neatklāj, taču tā nu sanāk, ka šajā grāmatā viņš to pašu ko parasti pasaka nedaudz labāk kā citkārt.

"Nevainīgais" ir stāsts par kādu jaunu angļu vīrieti, kas sāk strādāt piecdesmito gadu vidus Berlīnē slepena starptautiska projekta ietvaros, kura mērķis ir noklausīties Austrumvācijas komunistiskās valdības telefonsarunas ar Maskavas priekšniecību. Paralēli Leonardam (tā sauc galveno varoni) veidojas attiecības ar vietējo sievieti Mariju, kuras tuvu grāmatas beigām kulminē vienā nepavisam ne skaistā atgadījumā.

Ar ko mani šī grāmata piesaistīja? Droši vien visvairāk - ar savu vēsturisko fonu. Makjuens ļoti veiksmīgi paņēma tēmu, uz kuras kodola balstīt savu sižetu, un līdz ar to viņš mani ieinteresēja. Vispār pēckara Berlīne kļuva par darbības vietu daudziem pietiekami veiksmīgiem mākslas darbiem (svaigākais varētu būt filma - "The good german"), un ne bez pamata, jo tā tiešām bija pilsēta ar ļoti īpatnēju likteni. Lai arī man šī grāmata patika, dabiski, ka tā īsti patikt varētu droši vien tikai cilvēkiem, kuriem Makjuena darbi kopumā patīk, jo kā jau minēju, tas nav ne ar ko atšķirīgs no viņa citām grāmatām. Paņēmieni ir līdzīgi, personāži - tipiski šim autoram, situācijas - kopumā arī viņam raksturīgas. Vienkārši šajā gadījumā tās pašas tradicionālās sastāvdaļas deva nedaudz labāku rezultātu kā citkārt.