Kā jau tas bieži gadās ar grāmatām, kuras tiek atzītas par izcilām, Primo Levi "Periodiskā tabula" mani pamatīgi garlaikoja. Nezinu, kas tieši tur bija pie vainas - vāciskais tulkojums, pelēcīgās ziemas depresija vai kādi citi faktori, bet es šajā grāmatā nesaskatīju to, kas to padarītu par visu laiku labāko zinātnes tēmai veltīto grāmatu. Pati ideja - sadalīt cilvēka (šajā gadījumā - paša Primo Levi) dzīvi dažādiem ķīmiskiem elementiem atbilstošos posmos, varētu būt gana laba. Un tāpat ir skaidrs, ka zināšanas ķīmijā autoram arī bija vairāk nekā pietiekamas, lai šo tēmu pavilktu. Taču problēma man ir tajā, ka mani šī grāmata gluži vienkārši neieinteresēja. Un kā lai es nepūlētos, tās lasīšana man sagādāja piepūli un nevis prieku, bet šādos apstākļos ir grūti būt sajūsmā par kādu mākslas darbu. Vispār sākotnēji es bažījos, ka Levī lielāko grāmatas daļu veltīs savai pieredzei Otrā pasaules kara laikā (kā nekā, tas skaitās viens no viņa jājamzirdziņiem), taču šīs bažas neattaisnojās. Tā vietā atklājās cita problēma - tas, par ko viņš raksta, mani neinteresēja. Nezinu, vai tur vainīga mana vienaldzīgā attieksme pret ķīmiju, nepietiekamas vācu valodas zināšanas (tā it kā nevajadzētu būt) vai vēl kas, taču neapšaubāmi šī grāmata mani pamatīgi nomocīja, neko daudz pretī nedodot.