Muzikāli tas ir tik primitīvs, cik viens iespējams - līdzinoties kaut kādiem šīs pašas ēras "Bon Jovi" ierakstiem, un turpinot baroties no tās pašas vecās siles, kura Def Leppard īpašumā nonāca jau astoņdesmito gadu vidū - spēlējot skaļu un ne pārāk jēdzīgu arēnas roku, kurā vieta atrodas gan salkanām power balādēm, tādām kā "Torn to Shreds", gan jestrākām, bet vienlaikus tāpat stulbām dziesmām, kuras nekāda īpaša iemesla klausīties nav. Droši vien, ja to klausīties ilgāk, varētu atrast kādas dziesmas, kas man vismaz kaut kādā mērā patīk, bet sevišķi rakāties pa šiem mēsliem man vismaz negribas. Un tālab es to arī nedarīšu - pieņemšu vienkārši, ka "X" ir draņķīgs albums, nolikšu to malā, un aizmirsīšu par tā eksistenci.