Stomping Ground

Patiesībā es biju domājis, ka uz šo laiku manā ierakstu kolekcijā nekādiem aizdomīgiem pop-panka ierakstiem vairs nevajadzētu parādīties, bet kā izrādās, Losandželosas ska-pop-panku grupas "Goldfinger" trešais studijas albums mīt manā diskā numur 75. Un es neteikšu, ka viņa atrašanās tur man sagādātu daudz pozitīvu emociju. Labākajos brīžos viņi izklausās pēc trešās šķiras "The Clash", labākajos - pēc pirmās (vai otrās - nav svarīgi) šķiras "Green Day" vai "Offspring". Pa brīžam viņi pievēršas arī kaut kam, kas robežojas ar ņūmetālu, un tādos brīžos viņi kļūst vēl sliktāki par Green Day - tāda stila sviests kā "Bro" pat Bilijam Džo Ārmstrongam un viņa ieroču nesējiem būtu pārāk liela kaka. Vispār jau man viņi oriģināli patika pateicoties Nenas "99 Red Balloons" kaveram, kas patiešām šajā ierakstā ir atrodams, un kas patiesībā arī nav nekas dižs - ir jau zināms, ka jebkuru pop dziesmu tu vari izpildīt ātrāk un ar fūzētām ģitārām un pasniegt to kā pankmūziku (līdzīgi kā to dara "Audiosmog"), bet no tā šī dziesma sevišķi nemainīsies, un tu vari to saukt par pankmūziku un vari nesaukt, bet tā nekļūst ne par gramu nopietnāka. Un tas, ka grupas dalībnieki ir kaut kādi tur aktīvisti, nepadara viņu mūziku kaut nedaudz vērtīgāku.
2009-01-09
4.5
comments powered by Disqus