White Light/White Heat
Pēc idejas plašāko masu izpratnē šim vajadzētu būt vismazāk saistošajam no četriem kanoniskajiem Velvet Underground ierakstiem, un man kā salīdzinoši tradicionālu pop struktūru fanam tam arī vajadzētu sevišķi pie sirds neiet, taču kaut kāda nenoskaidrota iemesla dēļ es konstatēju, ka esmu šī ieraksta cienītājs.
Keils, Rīds un biedri savā otrajā studijas albumā ir atteikušies no sadarbības ar dziedātāju Niko un Endijs Vorhols ir pārstājis būt grupas menedžeris, taču grupai tas nav nācis par ļaunu. Tā veiksmīgi apvieno savās kompozīcijās diezgan tradicionālas pop struktūras ar pamatīgu noise līmeni, kas īpaši labi jūtams ierakstu ievadošajā titulskaņdarbā, kas savās nepilnajās trīs minūtēs spēj parādīt sevi gan rokenroliskajā, gan tīrā trokšņa izpausmē. Vēl dīvaināka ir dziesma "The Gift" par puisi, kas sevi aizsūta paciņas veidā savai draudzenei, kura atverot kasti viņu nogalina. Tajā Rīds un Sterlings Morisons spēlē visai disonantu blūzu, kamēr Keils lasa priekšā prozas veidā šo brīnišķīgo stāstu. Tam nevajadzētu nostrādāt labi - šim skaņdarbam vajadzētu būt pārāk garam, apnicīgam un otrajā-trešajā klausīšanās reizē jau neadekvāti kaitinošam. Bet tas tāds nav, un man nav nekā slikta, ko par to teikt.
Un vai man vajadzētu kritizēt "Lady Godiva`s Operation"? Diez vai, jo arī tā ir laba dziesma. Un liriski romantiskā "Here She Comes Now", kas pamatīgi līdzinās Rīda solo karjeras labākajiem veikumiem. Un vēl te ir pancīgais "Heard her call my name", kas savukārt atbilst Rīda solo ierakstu dusmīgākajai daļai. Un tad te ir "Sister Ray" - skaņdarbs, kura dēļ daudzi Velvet Underground uzskata par teju izcilāko visu laiku grupu un kuru citi uzskata par lielāko sviestu, kāds cilvēces vēsturē radīts (izņemot varbūt vienīgi Latvijas valdību, bet tas jau ir cits stāsts). Manis iecienītākie online mūzikas apskatnieki pret Sister Ray lielākoties ir pamatīgi nežēlīgi, bet man jau nu gan šķiet, ka šis noisefests pamatīgi iekačā - tas ir nedaudz šizīgi jautrs un par spīti savam gandrīz maniakālajam ilgumam (17 ar pusi minūtes) tas man nemaz nešķiet pārspīlēts un neadekvāts. Protams, nedz Keils, nedz Rīds, nedz Morisons, nedz bundziniece Morīna Takere nebija virtuozi, protams, viņi reizēm mazliet aizrāvās ar to, ko viņi darīja, bet es pastāvu uz apgalvojuma (ja uz apgalvojuma var pastāvēt, par ko es ļoti šaubos), ka "Sister Ray" ir viena lieliska kompozīcija un "White Light" ir viens sasodīti labs albums (ok, varbūt ne gluži izcils, varbūt ne grupas izcilākais, bet - ne jau arī tik slikts, kā nācies par to bieži dzirdēt).
Keils, Rīds un biedri savā otrajā studijas albumā ir atteikušies no sadarbības ar dziedātāju Niko un Endijs Vorhols ir pārstājis būt grupas menedžeris, taču grupai tas nav nācis par ļaunu. Tā veiksmīgi apvieno savās kompozīcijās diezgan tradicionālas pop struktūras ar pamatīgu noise līmeni, kas īpaši labi jūtams ierakstu ievadošajā titulskaņdarbā, kas savās nepilnajās trīs minūtēs spēj parādīt sevi gan rokenroliskajā, gan tīrā trokšņa izpausmē. Vēl dīvaināka ir dziesma "The Gift" par puisi, kas sevi aizsūta paciņas veidā savai draudzenei, kura atverot kasti viņu nogalina. Tajā Rīds un Sterlings Morisons spēlē visai disonantu blūzu, kamēr Keils lasa priekšā prozas veidā šo brīnišķīgo stāstu. Tam nevajadzētu nostrādāt labi - šim skaņdarbam vajadzētu būt pārāk garam, apnicīgam un otrajā-trešajā klausīšanās reizē jau neadekvāti kaitinošam. Bet tas tāds nav, un man nav nekā slikta, ko par to teikt.
Un vai man vajadzētu kritizēt "Lady Godiva`s Operation"? Diez vai, jo arī tā ir laba dziesma. Un liriski romantiskā "Here She Comes Now", kas pamatīgi līdzinās Rīda solo karjeras labākajiem veikumiem. Un vēl te ir pancīgais "Heard her call my name", kas savukārt atbilst Rīda solo ierakstu dusmīgākajai daļai. Un tad te ir "Sister Ray" - skaņdarbs, kura dēļ daudzi Velvet Underground uzskata par teju izcilāko visu laiku grupu un kuru citi uzskata par lielāko sviestu, kāds cilvēces vēsturē radīts (izņemot varbūt vienīgi Latvijas valdību, bet tas jau ir cits stāsts). Manis iecienītākie online mūzikas apskatnieki pret Sister Ray lielākoties ir pamatīgi nežēlīgi, bet man jau nu gan šķiet, ka šis noisefests pamatīgi iekačā - tas ir nedaudz šizīgi jautrs un par spīti savam gandrīz maniakālajam ilgumam (17 ar pusi minūtes) tas man nemaz nešķiet pārspīlēts un neadekvāts. Protams, nedz Keils, nedz Rīds, nedz Morisons, nedz bundziniece Morīna Takere nebija virtuozi, protams, viņi reizēm mazliet aizrāvās ar to, ko viņi darīja, bet es pastāvu uz apgalvojuma (ja uz apgalvojuma var pastāvēt, par ko es ļoti šaubos), ka "Sister Ray" ir viena lieliska kompozīcija un "White Light" ir viens sasodīti labs albums (ok, varbūt ne gluži izcils, varbūt ne grupas izcilākais, bet - ne jau arī tik slikts, kā nācies par to bieži dzirdēt).
2009-01-14
comments powered by Disqus