Escapology
Ar savu piekto solo ierakstu "Escapology" Robijs Viljamss bija izlēmis reiz un par visiem laikiem beidzot iekarot arī iepriekš tik neapkļāvīgo ASV mūzikas tirgu un kļūt par patiešām globālu fenomenu. Īpašas izvēles Robijam gan nemaz nebija - nupat noslēdzis ar EMI kontraktu par 80 miljoniem mārciņu, viņš vienkārši nedrīkstēja nepaplašināt savu slavas areālu. Vēl jo vairāk viņam bija vērts ar pasaules iekarošanu pasteigties, zinot, ka pēc šī ieraksta šķirsies viņa ceļi ar Gaju Čembersu, kas Robijam dziesmu sacerēšanā bija tikpat vitāls partneris kā Eltonam Džonam - Bernijs Topins. Līdz ar to "Escapology" nokļuva vairākas Ameriku atklāti slavinošas dziesmas un visa ieraksta noskaņa ir vairāk amerikāniska, nekā britiska. Un tagad jautājums - vai Amerika nokrita uz ceļiem Robija Viljamsa priekšā?
NĒ!
Kā lai Robijs arī necenstos, Amerikai viņš kā bija svešs, tā tāds arī palika. Sava vaina šajā situācijā varētu būt arī tajā apstāklī, ka šis ieraksts gluži vienkārši nav sevišķi labs. Pat pēc popsas standartiem. Arī salīdzinājumā ar citiem Viljamsa albumiem. Kā jau tas ir tradicionāli šādiem izpildītājiem, lielākais uzsvars tiek likts uz dažiem ieraksta singliem, pārējās dziesmas atlaižot gandrīz pilnīgā pašplūsmā. Bet arī singli šeit nav ne tuvu tik atmiņā paliekoši kā "Angels", "Love Supreme", "Let me entertain you", "The Road to Mandalay", "Somethin` Stupid". Galvenais grāvējs neapšaubāmi ir "Feel", kas ir diezgan izteikts "Angels" atdarinājums, bet neteiksim, ka gluži perfekts. Tad vēl te ir "Come Undone", kas man personīgi patīk nedaudz vairāk, bet tikai nedaudz. Daudz maz klausāms ir arī "Something Beautiful", kamēr ceturtais un pēdējais singls "Sexed Up" jau pavisam nevelk.
Pārējās albuma dziesmas lielākoties būtu iedalāmas maisos ar kategorijām "bezvērtīgi" un "draņķīgi". Mani ļoti kaitina albumu ievadošā "How Peculiar", kurā Robijs dzied pirmo pantu caur vokoderu, duets "Revolution" ir stipri muļķīgs, un tad vēl septiņas minūtes garā "Me an my monkey", kas varētu būt turpinājums nedaudz šīzīgajai bītlu dziesmai "Everybody`s got something to hide, except me and my monkey", kura ir vienkārša albuma vietas izsaimniekotāja.
Protams, būtu vērts vaicāt, vai tad tas nav acīmredzami, ka Robija albumi pilnā apjomā nevarētu būt diži labi? Laikam jau ir, bet ko es varu darīt, ka man šis ieraksts ir iemitinājies vienā no diskiem, nākas vien to klausīties.
NĒ!
Kā lai Robijs arī necenstos, Amerikai viņš kā bija svešs, tā tāds arī palika. Sava vaina šajā situācijā varētu būt arī tajā apstāklī, ka šis ieraksts gluži vienkārši nav sevišķi labs. Pat pēc popsas standartiem. Arī salīdzinājumā ar citiem Viljamsa albumiem. Kā jau tas ir tradicionāli šādiem izpildītājiem, lielākais uzsvars tiek likts uz dažiem ieraksta singliem, pārējās dziesmas atlaižot gandrīz pilnīgā pašplūsmā. Bet arī singli šeit nav ne tuvu tik atmiņā paliekoši kā "Angels", "Love Supreme", "Let me entertain you", "The Road to Mandalay", "Somethin` Stupid". Galvenais grāvējs neapšaubāmi ir "Feel", kas ir diezgan izteikts "Angels" atdarinājums, bet neteiksim, ka gluži perfekts. Tad vēl te ir "Come Undone", kas man personīgi patīk nedaudz vairāk, bet tikai nedaudz. Daudz maz klausāms ir arī "Something Beautiful", kamēr ceturtais un pēdējais singls "Sexed Up" jau pavisam nevelk.
Pārējās albuma dziesmas lielākoties būtu iedalāmas maisos ar kategorijām "bezvērtīgi" un "draņķīgi". Mani ļoti kaitina albumu ievadošā "How Peculiar", kurā Robijs dzied pirmo pantu caur vokoderu, duets "Revolution" ir stipri muļķīgs, un tad vēl septiņas minūtes garā "Me an my monkey", kas varētu būt turpinājums nedaudz šīzīgajai bītlu dziesmai "Everybody`s got something to hide, except me and my monkey", kura ir vienkārša albuma vietas izsaimniekotāja.
Protams, būtu vērts vaicāt, vai tad tas nav acīmredzami, ka Robija albumi pilnā apjomā nevarētu būt diži labi? Laikam jau ir, bet ko es varu darīt, ka man šis ieraksts ir iemitinājies vienā no diskiem, nākas vien to klausīties.
2009-01-15
comments powered by Disqus