White Blood Cells

Tā ir viena priecīga diena, kad klausāmo ierakstu sarakstā man ienākuši The White Stripes - viena no manām iecienītākajām "modernajām" grupām. Savulaik gan tā, protams, nebija, un no šī konkrētā albuma singliem tikai viens mani paķēra tā riktīgi - "Dead Leaves and the Dirty Ground". Tā joprojām ir viena no manām all time favourite White Stripes dziesmām, taču kādā brīdī šo favorite dziesmu saraksts kļuva ievērojami garāks. Taču fūzēti blūziskās mirušās lapas un beigtā zeme līdz ar to nepārstāj būt skaistas. Taču vai kantrī stilā veidotā "Hotel Yorba" būtu sliktāka? Un kā ar "Napoleon Dynamite" ievadošo dziesmu "We`re going to be friends", kurā man vismaz šķiet, ka var sajust Džeka Vaita mīlestību pret Makartnija radītajām dziesmām? Un vai tad šeit labi būtu tikai singli? "I`m Finding It Harder To Be A Gentleman" ir lieliska. Un pat 50 sekundes īsā "Little Room" man patīk. Nemaz nerunājot par muzikāli piesātinātākiem skaņdarbiem - tādiem kā depresīvo "The Union Forever", "The Same Boy You`ve Always Known" un jo īpaši "Offend in every way". Ai, patiesībā es par gandrīz katru šī ieraksta dziesmu varu teikt, ka man tā patīk. Vai "I think I Smell a Rat" būtu kāda vaina? Dažas pēdējās dziesmas albumā gan man kaut kā nedaudz mazāk patīk, bet varbūt tas tāpēc, ka tās esmu mazāk klausījies, tagad grūti pateikt.

Vienīgais, ar ko man ir problēma, un to es tā īsti neesmu pārvarējis - man joprojām ne sevišķi patīk dziesma, kas "The White Stripes" padarīja par starptautiski slaveniem - proti, lego klucīšu videoklipa īpašniece "Fell in Love with a Girl". Nē, es nesaku, ka tā būtu totāls mēsls, taču tā ne tuvu nav viena no šī ieraksta labākajām dziesmām, un man jau nu šķiet, ka tās panākumi visvairāk saistīti ar to, ka tā skanējuma ziņā vairāk nekā citi White Stripes skaņdarbi atbilst desmitgades sākumā tik populārā atdzimušā garāžroka kanoniem.
2009-01-16
8.5
comments powered by Disqus