Rīgas sargi
Beidzot tas brīdi pienāca, kad saņēmos noskatīties "Rīgas sargus", un nule kā varu izteikt savas kritiskās piezīmes par šo filmu.
Vispirms gan vajadzētu noskaidrot, vai man vispār vajadzētu šeit izteikt kādas kritiskas piezīmes? Domājams, ka kino skatītājam jābūt ar patiešām labi aizmiglotām acīm, lai šajā filmā nespētu saskatīt būtiskus trūkumus, kas gan vienlaikus ir raksturīgi gandrīz visam Latvijas kino tapušajam pēdējos 15 gados. Līdz ar to ir lietas, kuras tu pieņem kā pašsaprotamas jau pirms filmas sākuma - pārmērīgi teatrālu aktierspēli, banalitātes sižetā, jebkāda ticamības momenta trūkumu, nepārdomātus dialogus un nepārliecinošas attiecības starp varoņiem. Tas viss jau ir pašsaprotams, un nekādus pārsteigumus neradošs.
Kas attiecas uz aktieriem, ir lietas, ko es patiešām nesaprotu. Parasti mēdz aizbildināties, ka aktierspēle pašmāju filmās nerullē galvenokārt tāpēc, ka visi aktieri pamatā strādā teātrī, viņiem trūkst lielā ekrāna pieredzes un tā tālāk. Attaisnojums, protams, vietā. Taču no otras puses - vai nu tā patiešām būtu, ka vairums Anglijas, Francijas (un ne tikai) aktieru uzreiz filmētos tikai kino, bet par teātri ne dzirdējuši nebūtu? Vai gadījumā nav tā, ka arī kā kino aktieri viņi paralēli intensīvi uzstājas uz skatuves? Keita Blānšeta pirmos gadus spēlēja skatuves lomas, un vai tāpēc viņa nevarētu nospēlēt normālu lomu kino? Un nav jau tā, ka tie teātra aktieri mums būtu nekam nederīgi - tajos pat "Rīgas sargos" piedalās vesela plejāde Jaunā Rīgas Teātra aktieru, kuriem jau nu gan nevarētu pārmest neprofesionalitāti. Bet filmā - standarta kokainums un nekāda ticamības momenta. Lai gan Ģirts Krūmiņš Bermonta lomā bija salīdzinoši labs. No otras puses Jānis Reinis kā galvenais varonis... tur nu gan man pa brīžam aptrūkās vārdu - šādus personāžus ir ierasts redzēt totalitāru/autoritāru režīmu propagandas filmās, nu, ok, varbūt līdz aptuveni 50.gadam arī Holivuda tādus ģenerēja, bet mūsdienās - šis patriotiskos citātos runājošais personāžs šķiet tik ļoti nevietā, cik vien iespējams.
Kas filmā bija daudz maz normāls - tā bija vizuālā puse, protams, varēja redzēt, ka budžets nav bijis pietiekami liels, lai uzfilmētu vērienīgais ainas un pirmskara Rīgas skats izskatījās visvairāk pēc fotokartiņas, bet tur nebija meklējamas filmas problēmas. Tīri uz aci salīdzinoši ar "Baigu vasaru" tiešām var redzēt progresu. Bet kas attiecas uz citiem aspektiem - un it īpaši scenāriju - pirmo pusstundu man bija pagalam kauns šo filmu skatīties, tik muļķīga tā brīžiem kļuva. Uz beigām filma daudz maz normalizējās, bet tā noteikti neliecina par Latvijas nacionālā kinematogrāfa atdzimšanu.
Vispirms gan vajadzētu noskaidrot, vai man vispār vajadzētu šeit izteikt kādas kritiskas piezīmes? Domājams, ka kino skatītājam jābūt ar patiešām labi aizmiglotām acīm, lai šajā filmā nespētu saskatīt būtiskus trūkumus, kas gan vienlaikus ir raksturīgi gandrīz visam Latvijas kino tapušajam pēdējos 15 gados. Līdz ar to ir lietas, kuras tu pieņem kā pašsaprotamas jau pirms filmas sākuma - pārmērīgi teatrālu aktierspēli, banalitātes sižetā, jebkāda ticamības momenta trūkumu, nepārdomātus dialogus un nepārliecinošas attiecības starp varoņiem. Tas viss jau ir pašsaprotams, un nekādus pārsteigumus neradošs.
Kas attiecas uz aktieriem, ir lietas, ko es patiešām nesaprotu. Parasti mēdz aizbildināties, ka aktierspēle pašmāju filmās nerullē galvenokārt tāpēc, ka visi aktieri pamatā strādā teātrī, viņiem trūkst lielā ekrāna pieredzes un tā tālāk. Attaisnojums, protams, vietā. Taču no otras puses - vai nu tā patiešām būtu, ka vairums Anglijas, Francijas (un ne tikai) aktieru uzreiz filmētos tikai kino, bet par teātri ne dzirdējuši nebūtu? Vai gadījumā nav tā, ka arī kā kino aktieri viņi paralēli intensīvi uzstājas uz skatuves? Keita Blānšeta pirmos gadus spēlēja skatuves lomas, un vai tāpēc viņa nevarētu nospēlēt normālu lomu kino? Un nav jau tā, ka tie teātra aktieri mums būtu nekam nederīgi - tajos pat "Rīgas sargos" piedalās vesela plejāde Jaunā Rīgas Teātra aktieru, kuriem jau nu gan nevarētu pārmest neprofesionalitāti. Bet filmā - standarta kokainums un nekāda ticamības momenta. Lai gan Ģirts Krūmiņš Bermonta lomā bija salīdzinoši labs. No otras puses Jānis Reinis kā galvenais varonis... tur nu gan man pa brīžam aptrūkās vārdu - šādus personāžus ir ierasts redzēt totalitāru/autoritāru režīmu propagandas filmās, nu, ok, varbūt līdz aptuveni 50.gadam arī Holivuda tādus ģenerēja, bet mūsdienās - šis patriotiskos citātos runājošais personāžs šķiet tik ļoti nevietā, cik vien iespējams.
Kas filmā bija daudz maz normāls - tā bija vizuālā puse, protams, varēja redzēt, ka budžets nav bijis pietiekami liels, lai uzfilmētu vērienīgais ainas un pirmskara Rīgas skats izskatījās visvairāk pēc fotokartiņas, bet tur nebija meklējamas filmas problēmas. Tīri uz aci salīdzinoši ar "Baigu vasaru" tiešām var redzēt progresu. Bet kas attiecas uz citiem aspektiem - un it īpaši scenāriju - pirmo pusstundu man bija pagalam kauns šo filmu skatīties, tik muļķīga tā brīžiem kļuva. Uz beigām filma daudz maz normalizējās, bet tā noteikti neliecina par Latvijas nacionālā kinematogrāfa atdzimšanu.
2009-01-17
comments powered by Disqus