Kazhes pierakstu burtnīca

No visiem mūsdienās dzīvojošajiem rakstniekiem Ēriks-Emanuēls Šmits manās acīs latiņu ir pacēlis visaugstāk, varbūt vienīgi Eko var viņam sastādīt konkurenci. To apliecina arī tas, ka no sešām līdz šim izlasītajām viņa grāmatām tikai viena izpelnījusies vērtējumu 8.0, kamēr pārējās - augstākus. Un par sevišķi labvēlīgu vērtētāju es sevi pilnīgi noteikti nenosauktu.

Viņa uz šo brīdi svaigākais stāstu krājums "Ostendes sapņotāja" mani sākumā nedaudz apbēdināja - tā ievadstāsts (tāda paša nosaukuma kā krājums) kaut kā negribēja mani "aizķert" pietiekami labi un pietiekami dziļi. Protams, uzrakstīts viss labi, kolorīti personāži, skaists pasniegšanas veids, bet - ne gluži ierastajā Šmita līmenī. Vai arī es vienkārši no viņa gaidīju kaut ko tik pārdabisku, ka vilšanās bija neizbēgama. Kā nekā pēdējo reizi kādu viņa grāmatu lasīju pirms (bail teikt) - gandrīz četriem gadiem. Laiks skrien patiešām baisiem soļiem. Bet tad pamazām, iegrimstot grāmatā arvien vairāk, es sapratu - nē, ar Šmitu viss ir kārtībā, viņš joprojām spēj mani pārsteigt, spēj uzburt tādas ainas, tādus personāžus un tādus notikumus, tam visam apakšā saliekot tādas vērtības un tādas domas, ka man atkal nākas atmaigt un pacelt viņa priekšā hipotētisko cepuri.

Tātad krājumā ir pieci stāsti, par katru no tiem izteikšos iespējami īsi un iespējami kodolīgi. Apjomīgs ir ievadstāsts "Ostendes sapņotāja", kas stāsta par kādu sievieti, kura tagad tuvojas savas dzīves izskaņai, bet visu mūžu ir dzīvojusi atmiņās par savu mīlas dēku (lai gan nezinu, vai dēka šeit būtu precīzākais vārds) ar kādu karaļnama pārstāvi. Un stāstītājs - jauns rakstnieks - nekādi nespēj tikt skaidrībā, vai sievietes "atmiņas" ir reālas vai izsapņotas, un tikai pašās beigās viņš saprot, ka tas varbūt nemaz nav tik svarīgi.

"Perfekta slepkavība" prognozējamā kārtā stāsta par slepkavību, ko paveic sieva attiecībā pret savu vīru, kuru viņa sākusi ienīst pēc 27 laimīgā laulībā pavadītiem gadiem un kuras galvenais slepkavības mērķis bija atklāt vīra "tumšo noslēpumu". Kurš, protams, izrādās nepavisam ne tāds, kā sieva būtu to gaidījusi.

"Atveseļošanās" stāsta par medmāsu, kura aprūpē pacientu, kurš pats mirstot, palīdz viņai "izveseļoties" - atbrīvoties no kompleksiem par savu ķermeni, kuros viņu ieslēgusi nepareiza audzināšana (ja kas - šis stāsts man šķita visai radniecīgs Milana Kunderas vairākiem darbiem).

"Slikta literatūra" vēsta par kādu pusmūža skolotāju, kurš visu mūžu izvairījies no jebkādas daiļliteratūras lasīšanas, uzskatot to par bezjēdzīgu laika nosviešanu, bet tagad atvaļinājuma laikā viņu sevī ievelk kāds detektīvromāns, kas kļūst par galvenā varoņa nāves iemeslu, tādējādi apliecinot to, ka slikta literatūra patiešām ir slikta.

Visubeidzot "Sieviete ar ziediem" stāsta par sievieti, kura gadiem ilgi vienā un tajā pašā laikā dzelzceļa stacijā sagaida vilcienu ar ziediem rokās, un nevienam nav zināms, ko tieši viņa gaida. Un beigās arī nekļūst zināms, ko tad viņa īsti sagaidījusi.

Kā var redzēt arī pēc maniem skopajiem aprakstiem, katrs stāsts - lai gan precīzāks te noteikti būtu apzīmējums "novele", pārstāv nedaudz atšķirīgu literatūras žanru, un katrā no tiem Šmits jūtas kā zivs ūdeni. Mani patiešām pārsteidz viņa spēja īsos un kodolīgos darbos pateikt tik daudz, pateikt tik precīzi, un pateikt to visu tik ļoti - man. Kārtējais šedevrs no šī lieliskā rakstnieka, un es varu tikai nožēlot, ka nespēju lasīt viņu oriģināla un ka līdz ar to gluži iespējams, ka nākamo viņa grāmatu man pieejamā formātā atkal vajadzēs gaidīt četrus gadus.