Heathen Chemistry

Savā piektajā studijas ierakstā "Oasis" turpina to pašu, ar ko viņi sāka pirms desmit gadiem - proti, plaģiatē uz bītlu rēķina. Laikam gan nav vērts to nemaz pieminēt, jo vienādība "Oasis" = "pseudo-beatles" ir tik ļoti acīmredzama un nodreijāta, ka tā nevar nekrist uz nerviem.

Patiesībā man ir tā, ka šī ir viena no tām grupām, kuras es īsti nevaru saprast. Tādā ziņā, ka es nevaru saprast, kas tajās ir tik labs, lai par tām varētu fanot. No deviņdesmito gadu britpopa blicēm viņi varētu būt man vieni no vismazāk tīkamajām. Ja klausīties viņu dziesmas pa vienai, tām patiesībā nav ne vainas, un katra atsevišķi no tām ir klausāma un pieņemama, bet vesels Oasis albums man neizbēgami ir par daudz. Turklāt pēdējie viņu albumi nav arī spējuši sarūpēt kādus īstus "standout" gabalus, kas tiktu pielīdzināti kaut vai viņu pašu agrīnajiem hitiem, un katrs jauns viņu singls gan sākumā tiek atzīts par atgriešanos pie labas formas, taču vēlāk par to aizmirst un pat "Radio Skonto" repertuārā tam vietas neatrodas.

Taču patiesībā jau "Heathen Chemistry" ir gluži pieņemams albums - vairākas tā dziesmas, ja tās klausīties ne pēc kārtas, ir pietiekami lipīgas un reizēm pat ne pārmērīgi bītliskas, manas personīgi iecienītākās ir "Force of Nature" un "She is Love", bet klausīties var arī citus skaņdarbus. Taču noklausīties visas 12 pēc kārtas - tas ir nedaudz pāri maniem spēkiem, un es pat īsti nezinu, kāpēc tā.
2009-01-19
7.0
comments powered by Disqus