Nezinu, vai es būtu kļuvis par citu cilvēku, ja 16-19 gadu vecumā mana saskarsme ar pankroku būtu vairāk tendēta uz patiešām jēdzīgu pankroku, nevis tādiem mēsliem kā Offspring, Blink 182, Green Day un Sum 41. Taču fakts paliek fakts - šī ir viena no tām grupām, kuru mūzika ir ne tikai absolūti tukša un vienveidīga, bet arī cilvēkam kaitīga. Faktiski no augstāk uzskaitītās četrotnes vienīgi pret Green Day mana attieksme patlaban nav radikāli kritiska, bet "Sum 41" gadījums ir īpaši drūms - kā nekā viņi nav nekas vairāk kā otrās šķiras "Blink 182" un jau paši "Blink" nav gluži pirmšķirīga grupa, līdz ar to "Sum 41" visvairāk līdzinās otrreizējās pārstrādes burgerim. Varbūt viņu "pankroks" nav gluži tādā mušas svara kategorijā kā "Good Charlotte" vai vēl viena grupa, kuras nosaukumu nekādi nespēju atcerēties, taču ar īstu pankroku šai mūzikai ir tikpat kopīga kā kaķu korim ar mobilo telefonu. Šajā konkrētajā ierakstā ir 12 dziesmas, kas ilgst tikai nedaudz pāri par 30 minūtēm, taču tas ir vismaz 30 minūtes par daudz. Šīs mūzikas galvenais trūkums nav tajā, ka tā nebūtu klausāma, bet tajā, cik tā ir stulba. Patiešām idiotiska, debila, kretīniska, atpalikusi, bezjēdzīga un bezmērķīga, ja par mērķi neuzskatīt vienīgi naudas kāšanu, bet man tas vismaz nav viens no tuvākajiem mūzikas mērķiem. Līdz ar to es varu tikai teikt - fui!