Kazhes pierakstu burtnīca

"Pearl Jam" bieži vien (vai arī man tā tikai šķiet) ir dēvēti par intelektuālāka cilvēka "Nirvanu". Droši vien tā tomēr nav, bet Edijs Veders un viņa grupa tradicionāli tiek pretstatīti Kobeinam un kompānijai, un gluži iespējams, ka tieši "Pearl Jam" ir visīstākā grunge grupa - jo tomēr nākas atzīt, ka viņi savā būtībā ir daudz mazāk komerciāli tendēti nekā Kobeins jebkad būtu spējis būt. Vienlaikus, un par pretējo mani būtu grūti pārliecināt, Kobeins bija daudz talantīgāks mūziķis nekā Veders. Līdz ar to arī "Nirvana" man patīk labāk, cik idejiski lai arī man nepatiktu "Pearl Jam".

Cik saprotu, "Riot Act" tiek uzskatīts par vienu no smagākajiem šīs grupas ierakstiem, taču nekā satriecoši smagnēja tajā nav, un pat savos "netīrākajos" brīžos viņi nekļūst īsti netīri, laikam jau tālab, ka Veders ir pārāk inteliģents, lai nosmērētos kā cūka, un es nezinu, vai tas šim ierakstam nāk par labu vai par sliktu. Katrā gadījumā manā izpratnē šis ir viens stipri garlaicīgs ieraksts, kā jau lielākā daļa "Pearl Jam" veikumu, kas neizceļas ar diez ko atmiņā paliekošām dziesmām un kura galvenā raksturojošā pazīme ir Vedera ļoti zemā balss, kura, kā zināms, kļuva par "iedvesmotāju" desmitiem otrās šķiras grupu no "Nickelbeck" un "Creed" kategorijas. Nedaudz vairāk par citām dziesmām "paķer" ieraksta singli - "Save You", "Love Boat Captain" un "I Am Me", bet arī tās, manuprāt, ir "nothing special". Labi, bet ne vairāk kā labi.