The Mystery of Gods

Beidzot tas ir noticis - esmu pievarējis Bernāra Verbēra pentaloģiju par pēcnāves dzīvi. Nekas, ka pēdējos pāris romānus lasīju ar pamatīgu piespiešanos. Domājams, ja mana pazīšanās ar šo autoru nebūtu sākusies ar "Eņģeļu impēriju" (par kuras izcilību gan es arī pēdējā laikā arvien vairāk šaubos, bet piesardzības labad to nepārlasīšu, lai nesanāk vilties), es nemūžam nebūtu veltījis savu laiku visiem pieciem šī cikla romāniem (plus vēl paķerot klāt "Pēdējo noslēpumu" un "Skudru" triloģiju). Patlaban, ja apskatās manus vērtējumus pirmajiem četriem romāniem, tas izskatās šādi: 7 - 9 - 7 - 5. Patiesībā nemaz ne tik slikti, taču, iespējams, objektīvāk būtu katram no šiem četriem romāniem pa vienam punktam noskaitīt nost, un tad jau sanāks pavisam skumja bilde.

Labi, tātad ar "Dievu noslēpumu" Verbērs beidzot pieliek punktu Mišela Pensona centieniem izprast pasaules augstāko sfēru būtību, un romāna beigās tas arī viņam izdodas. Raksturīgi Verbēra citiem darbiem arī šajā tiek sapīti kopā gandrīz visi iespējamie literatūras žanri, puszinātniski raksti un puszinātniskas falsifikācijas, pasaules vēstures atstāstījums, un rezultātā tiek iegūts visiem standartiem atbilstošs mikslis - tāds, kurā ielikta karote nekrīt. Cits jautājums, vai šis konkrētais mikslis ir padevies sevišķi gards, un te nu jāatbild - nē, es tādu miksli labprātāk neēstu.

Vismazāk gardā šī mikšļa daļa ir 20.gadsmita vēsture Verbēra atstāstījumā, un viņa maksimāli trivializētajā skatījumā uz sāpīgākajiem pagājušā gadsimta procesiem. Uz viņa mitoloģiskās Zemes-18 norisinās apmēram tie paši notikumi, kas mūsu pasaulē, tikai vācieši šeit pārdēvēti par cilvēkiem-haizivīm, krievi - cilvēkiem-lāčiem, amerikāņi - cilvēkiem-ērgļiem, francūži - cilvēkiem-gaiļiem un ebreji - cilvēkiem-delfīniem. Vispār man kā cilvēkam ar daļēju (bet patiešām tikai daļēju) identificēšanos ar "ebrejismu" (perfekti neskanīgs vārds, ne?) pamatīgi jau iepriekšējā šī cikla romānā krita uz nerviem Verbēram raksturīgā šīs tautas glorificēšana, padarot to par bez maz vai vienīgo cilvēces kultūras nesēju, vienmēr nevainīgu upuri. Vispār jāatzīst, ka priekš rakstnieka, kas visu laiku aģitē cilvēkus uz plašāku dzīves skatījumu, Verbērs šķiet stipri šaurpierains, un vispār mani neatstāj sajūta, ka viņš pamatīgi izpleš savas grāmatas ar "irrelevant" informāciju tikai tāpēc, lai tajās būtu vairāk lappušu. Cik daudzās un dažādās vietās lai viņš neaizvestu savus varoņus (kuri, starp citu, ir fantastiski banāli un neinteresanti), Verbērs vienmēr izmanto vienus un tos pašus tālākas sižeta virzības paņēmienus, un vispār man rodas sajūta, ka viņš ar savām grāmatām dara ko līdzīgu kā būtu, ja AC/DC ierakstītu trīs disku konceptalbūmu, kurā imitētu Jethro Tull "Thick as a brick". Ar to es gribu teikt, ka Verbērs ar savām grāmatām mēģina radīt pārāko augstās šedevru, labi mākot spēlēt vien divus-trīs akordus, un līdz ar to viņš pamatīgi izgāžas gan ar savām tehnoloģiskajām vīzijām, gan ar vienveidīgo kosmogoniju, gan jo it īpaši ar pēdējo mēģinājumu pārsteigt lasītāju grāmatas beigās (domājams, ka tikai radikāli Verbēra fani to atzītu par kaut ko "svaigu"). Man nācās patiešām sevi piespiest izlasīt šo "eposu" līdz galam, jo jau sen manī bija zudusi jebkāda interese par romāna varoņiem un to, kas tad beigās izrādīsies visam apakšā (augšā), un to neveicināja Verbēra iestarpinātās triviālās anekdotes un zināmu mītu atstāstījumi.

Iespējams, ka cilvēkam, kam kopumā nav raksturīga sevišķa lasītkāre, Verbērs tādu var pat pamodināt, taču tas nenozīmē, ka viņš būtu labs rakstnieks, un es joprojām uzstāju, ka pietiek izlasīt "Eņģeļu impēriju" un tad var pieņemt, ka citas grāmatas šis rakstnieks nemaz nav radījis.
2009-01-27
4.5
comments powered by Disqus