The Last DJ

Ar "Pēdējo dīdžeju" Toms Petijs parādīja mūzikas industrijai tās īsto seju! Viņš iebāza ģīmī visiem tiem resnajiem naudas kāsējiem purniem, kuru pamatnodarbe ir pārsātināt ēteru ar nožēlojamu tīņiem adresētu popsu - ar visādām Britnijām, talantu šovu uzvarētājiem un nožēlojamiem bojbendiem. Ar "The Last DJ" Petijs izpauda visu savu agresiju par nekārtībām, kas notiek mūsdienu mūzikas pasaulē, paņirgājās par resnajiem Džo, kas ir atbildīgi par to, ka mūzika patlaban ir tādā pakaļā, kādā tā ir. Vai nav vareni, ka Toms Petijs tā izdarīja?

Loģiski, ka iepriekšējā rindkopā es biju nedaudz ironisks. Toms Petijs ar visu cieņu pret viņa gadu desmitiem ilgo karjeru tomēr nav Dželo Biafra. Nē, viņš ir viens no tiem mūziķiem, kuru dziesmas nekad nepārstāj skanēt "easy listening" radiostacijās, viens no Radio Skonto galvenajiem balstiem, un viņš nekādi nav viens no tiem mūziķiem, kas būtu konsekventi cīnījies pret "the machine". Līdz ar to arī viņa sašutumu par mūzikas industrijas stāvokli 21.gadsimta sākumā es pamatā izskaidroju ar zemākiem paša Petija albumu pārdošanas apjomiem un viņa nespēju gūt tādus panākumus kā agrākos laikos, un te atrodas vieta uzbraucieniem MTV ērai.

Reāli sakot, tas tomēr nav tik svarīgi, par ko Petijs dzied, bet tas, kādā veidā viņš to dzied. Un dara viņš to tāpat kā vismaz kopš astoņdesmito gadu vidus. Ja viņš tā nedarītu, diez vai šajā albumā atrastos "Into the great wide open" klonam "Dreamville", un arī citas ieraksta dziesmas diezgan izteikti līdzinās citiem Petija veikumiem no viņa "ziedu laikiem".

Vai tas nozīmētu, ka "The Last DJ" būtu katastrofāli slikts un nebaudāms ieraksts? Nebūt ne, par spīti jebkādam oriģinalitātes trūkumam tas var lepoties ar gana ausij draudzīgu skanējumu un vienkāršām, neuzmācīgām un vienlaikus pietiekami simpātiskām melodijām, tādām, kuras varētu skanēt jau pieminētajā "Skonto", ja vien attiecīgās radiostacijas vadībai labpatiktu papūlēties atjaunināt savu repertuāru. Un līdzās vecajiem Petija gabaliem, tādiem kā "Learning to Fly" utml., šīs dziesmas ir tīri normālas (laikam gan tāpēc, ka tās arī ir tādas pašas). Protams, pie nosacījuma, ka tu abstrahējies no tā, ka šis ieraksts ir lielā mērā pašplaģiāts. Taču tādas dziesmas kā "The man who loves women", "The Last DJ" un "Money becomes king" es varu klausīties ar zināmu patiku, vienlaikus saprotot, ka šis nav neko izcils ieraksts.
2009-01-27
6.5
comments powered by Disqus