Romāna galvenais varonis ir vīrs uzvārdā Brauns, kuram Haiti pieder viesnīca, kas strauji iet uz grunti, jo vietējais pirms dažiem pie varas nākušais diktatoriskais režīms ir panācis absolūtu tūristu trūkumu šajā valstī. Atgriežoties no Amerikas, kur Brauns neveiksmīgi mēģināja atrast pircēju savai viesnīcai, viņš uz kuģa iepazīstas ar diviem cilvēkiem ar tikpat neizteiksmīgiem uzvārdiem kā viņam pašam - aizdomīgas izcelsmes un uzvedības angli majoru Džonsu (kura majora statusu Brauns gan pamatīgi apšauba) un amerikāni Smitu, kas bijis kandidāts iepriekšējās ASV prezidenta vēlēšanās, lai arī kandidējis viņš tika tikai vienā štatā un viņa platforma balstījās uz viena punkta - veģetārisma. Bet tagad Smits un viņa ne mazāk veģetāri noskaņotā sieva vēlas Haiti izveidot veģetārisma centru, kur informētu vietējos iedzīvotājus par dzīvesveida bez gaļas ēšanas priekšrocībām. Ļoti jauks un atzīstams plāns, taču laikam gan pusteroristiskajā Haiti, kurā korupcijas līmenis ir vēl nesalīdzināmi augstāks kā mūsdienu Latvijā, ne pārāk realizējams. Kas attiecas uz Braunu, viņam ir seksuāls sakars ar kādas Latiņamerikas valsts sūtņa sievu vācieti, kuras tēvu pakāra Nirnbergas tribunāla rezultātā. Tikām Džonss mēģina iedzīvoties lielākā naudā, bet vēlāk - vadīt Haiti režīma pretiniekus guerillas, apgalvojot, ka viņš pats esot savulaik karojis Birmā (kas gan nav īsti taisnība). Romāna pamatdoma (ja to par tādu var nosaukt) ir tajā, ka visi trīs tā galvenie varoņi ir tādi kā komedianti - kuru darbībām lielākoties nav nekādas dižas jēgas, pat ja viņiem pašiem šķiet, ka viņi dara kaut ko vērtīgu, un neko atzīstamus rezultātus viņi arī negūst (lai gan Smits neapšaubāmi ir veiksmīgākais no šī trio). Tikām Brauns, kā jau tas ir raksturīgs Grīna varoņiem, ir ne pārāk jauks cilvēks, kuru visu laiku moka greizsirdība attiecībā uz viņa mīļāko, kuras uzticībai viņš netic (jo pats viņu ir krāpis) un kuram panākumus lasītājs droši vien sevišķi nevēl.
Romāns man šķita vienmuļš un diezgan bezmērķīgs. Ar to arī beigšu diskusiju par to.