Kazhes pierakstu burtnīca

Pēdējā skolas gadā, kad mani vismaz kaut kādā mērā varēja nosaukt par "crossover" cienītāju, "Die Happy" mēdzām dēvēt par "tādu pašu grupu kā Guano Apes, tikai tās dziedātājai ir lielākas krūtis nekā Sandrai Nazičai no Guano Apes". Un saturiski šīs grupas patiešām ir ļoti līdzīgas - tas pats agresīvais poproks ar viegla metāla un repa elementiem, tāda pati vokālu maniere, tādas pašas pārejas starp ātrajām un lēnajām dziesmu daļām, faktiski arī - tie paši rifi, tie paši ritmi. Starp citu jāatzīmē, ka lai arī es vienmēr uzskatīju "Die Happy" par Guano Apes atdarinātājiem, patiesībām tieši šis kvartets no Ulm radās ātrāk nekā slavenākā no šīm divām grupām. Protams, es nekādi nevaru pierādīt, ka jau savos pirmsākumos Die Happy spēlēja tādu pašu mūziku kā GA (vai pareizāk - man ir slinkums mēģināt pārbaudīt šo teoriju), bet saukt Die Happy par vienkāršiem Guano Apes atdarinātājiem būtu pārspīlēti.

Vislielākā līdzība starp šīm grupām parādās Die Happy singlos - albumā ir arī nedaudz mazāk "kanoniskas" dziesmas, bet abi zināmākie šī ieraksta skaņdarbi - "Supersonic Speed" un "Like a Flower" ir patiešām neatšķirami no jebkura Guano Apes singla. Vienlaikus es tomēr šo grupu nedaudz pārmērīgi noniecinu, apgalvojot, ka tajā nav nekā sava, nekā atšķirīga. Lai arī "Show Me Heaven" noteikti nav sevišķi laba dziesma, tās pirmās divas minūtes nepavisam nelīdzinās "Guano Apes", un tādu balādi kā "Now or never" tā otrā grupa arī noteikti nekad neierakstītu. Tikām skaidrs, ka ar saviem singliem "Die Happy" izteikti mēģināja piesaistīt tos pašus ar dzīvi neapmierinātos un tomēr pokemonismā pārmērīgi neiegrimušos nedaudz alternatīvos tīņus, ko "Guano Apes". Lieki teikt, ka 2009.gadā šāda mūzika man nepavisam nešķiet aktuāla un vēl jo vairāk laba - tomēr tie laiki, kad Martas Jandovas apmēri man varēja nozīmēt kaut ko arī muzikālajā ziņā ir diezgan tālā pagātnē, bet muzikāli "Supersonic Speed" nav neko labs ieraksts.