Travels with My Aunt
Turpinu lasīt Grīna romānus. "Ceļojumi ar manu tanti" nav viens no viņa zināmākajiem, bet kā izskatās, viens no pretrunīgākajiem darbiem. Patiesībā man iepriekš bija radies iespaids par Grīnu kā diezgan konservatīvu un nopietnu rakstnieku, bet šī grāmata šo iespaidu pamatīgi sagāza, atklājot Grīna diezgan spēcīgās humorista dotības.
Romāna galvenais varonis Henrijs Pullings ir kāds jau diezgan padzīvojis vīrs, kas ilgstoši strādājis bankā, bet tagad ir pensijā un vienīgais, kas viņu dzīvē interesē, ir ģerāniju audzēšana. Viņa dzīve ir monotona un garlaicības pārpildīta, kaut gan viņš pats to, protams, nenojauš. Taču tad nomirst viņa māte, un bērēs galvenais varonis sastop savu tanti Augusti, kuru nav redzējis vai nu kopš agras bērnības vai arī nekad. Un šī tante, kurai ir jau ap 75 gadiem, ir pilnīgi atšķirīga no visa, ar ko bijusi saistīta Henrija Pullinga dzīve. Visa mūža garumā viņai nav trūcis seksuālo dēku, patlaban viņas sadzīvo ar par sevi trīsreiz jaunāku āfrikāni, kas iesaukts kā slavenais angļu dzejnieks Vodsvorts un kas diezgan intensīvi smēķē zāli. Un pamazām satuvinoties ar tanti (kura gan patiesībā viņam ir miesīga māte, nevis tante, bet varonis to saprot stipri vēlu) Henrijs Pullings atraujas no savas rutīnas, apceļo šādas tādas vietas pasaulē, tiek iesaistīts likumu pārkāpumos, arī pats smēķē zāli un teju teju stājas seksuālā sakarā ar apmēram divdesmit gadīgu amerikānieti, kura dodas ar Orient Express uz Turciju, lai sastaptu savu draugu, kurš uz viņu ir dusmīgs tāpēc ka viņa, iespējams, ir stāvoklī. Vēl viens grāmatas varonis ir kāds pavisam vecs vīrs uzvārdā Viskonti, kurš ir tantes Augustes mūža mīlestība un kurš vienlaikus ir Interpola meklēts nacistu kara noziedznieks, lai gan patiesībā viņš ir tāds blēdis, ka arī nacistiem, tāpat kā visiem pārējiem viņš nebija īsti labs un uzticams draugs, jo viņa dabā ir visus apčakarēt. Un pamazām brūk Henrija Pullinga idille ar vienkāršu nomales dzīvi ar garlaicīgiem kaimiņiem un smuki sastādītām ģerānijām.
Vispār jau var teikt, ka šī grāmata lielā mērā sastāv no atsevišķiem skečiem un komiskām epizodēm iz tantes Augustes dzīves, bet tā tomēr gluži nav - turas kopā grāmata pietiekoši labi un lai arī tā nav uzskatāma par komiskās literatūras pērle, to lasīt bija aizraujoši, un man jau patīk grāmatas ar nedaudz brīvāku morāli un āfrikāni, kas galvenajam varonim piedāvā sievietes, ar kurām varētu "trah-trah" un vienlaikus pats žēlojas, ka viņa "mazulīte" (proti - vecā tante) vairs ar viņu pēdējā laikā to darīt negrib, jo viņai ir cits. Iespējams, ka labāk šī grāmata ir baudāma zāles iespaidā, bet to nu es nezinu.
Romāna galvenais varonis Henrijs Pullings ir kāds jau diezgan padzīvojis vīrs, kas ilgstoši strādājis bankā, bet tagad ir pensijā un vienīgais, kas viņu dzīvē interesē, ir ģerāniju audzēšana. Viņa dzīve ir monotona un garlaicības pārpildīta, kaut gan viņš pats to, protams, nenojauš. Taču tad nomirst viņa māte, un bērēs galvenais varonis sastop savu tanti Augusti, kuru nav redzējis vai nu kopš agras bērnības vai arī nekad. Un šī tante, kurai ir jau ap 75 gadiem, ir pilnīgi atšķirīga no visa, ar ko bijusi saistīta Henrija Pullinga dzīve. Visa mūža garumā viņai nav trūcis seksuālo dēku, patlaban viņas sadzīvo ar par sevi trīsreiz jaunāku āfrikāni, kas iesaukts kā slavenais angļu dzejnieks Vodsvorts un kas diezgan intensīvi smēķē zāli. Un pamazām satuvinoties ar tanti (kura gan patiesībā viņam ir miesīga māte, nevis tante, bet varonis to saprot stipri vēlu) Henrijs Pullings atraujas no savas rutīnas, apceļo šādas tādas vietas pasaulē, tiek iesaistīts likumu pārkāpumos, arī pats smēķē zāli un teju teju stājas seksuālā sakarā ar apmēram divdesmit gadīgu amerikānieti, kura dodas ar Orient Express uz Turciju, lai sastaptu savu draugu, kurš uz viņu ir dusmīgs tāpēc ka viņa, iespējams, ir stāvoklī. Vēl viens grāmatas varonis ir kāds pavisam vecs vīrs uzvārdā Viskonti, kurš ir tantes Augustes mūža mīlestība un kurš vienlaikus ir Interpola meklēts nacistu kara noziedznieks, lai gan patiesībā viņš ir tāds blēdis, ka arī nacistiem, tāpat kā visiem pārējiem viņš nebija īsti labs un uzticams draugs, jo viņa dabā ir visus apčakarēt. Un pamazām brūk Henrija Pullinga idille ar vienkāršu nomales dzīvi ar garlaicīgiem kaimiņiem un smuki sastādītām ģerānijām.
Vispār jau var teikt, ka šī grāmata lielā mērā sastāv no atsevišķiem skečiem un komiskām epizodēm iz tantes Augustes dzīves, bet tā tomēr gluži nav - turas kopā grāmata pietiekoši labi un lai arī tā nav uzskatāma par komiskās literatūras pērle, to lasīt bija aizraujoši, un man jau patīk grāmatas ar nedaudz brīvāku morāli un āfrikāni, kas galvenajam varonim piedāvā sievietes, ar kurām varētu "trah-trah" un vienlaikus pats žēlojas, ka viņa "mazulīte" (proti - vecā tante) vairs ar viņu pēdējā laikā to darīt negrib, jo viņai ir cits. Iespējams, ka labāk šī grāmata ir baudāma zāles iespaidā, bet to nu es nezinu.
2009-02-04
comments powered by Disqus