The Doors

Ar šo es sāku ceļojumu pa īso, bet spožo Džima Morisona karjeru, kuras laikā paredzēts noklausīties visus (nedaudzos) grupas ierakstus. Grupas debijas albums bieži tiek uzskatīts par tās spožāko stundu, un tam ir savs pamats. Sāksim jau ar to, ka tajā atrodama The Doors visu laiku zināmākā dziesma - "Light My Fire", kuras Robija Krīgera slavenā sintezatora melodija kļuva par tādu kā The Doors treimārku. Taču nav šaubu, ka lielākā loma Doors popularitātē ir saistīta ar Morisona personību (un, protams, ar viņa seksuālo balsi). Man personīgi no viņu pirmā albuma dziesmām vislabāk tīk kāda cita, nevis "Light My Fire", un turklāt tā viena no divām dziesmām ierakstā, kuru nav sacerējuši paši The Doors. Protams, ka tā ir vienkārši fenomenālā "Alabama Song", kuru Morisons, Krīgers, Manzareks un Densmors var teikt, ka Kurtam Vailam vienkārši nolaupīja - proti, tas vispār ir manā izpratnē viens no labākajiem dziesmu kaveriem, ko es jebkad esmu dzirdējis. Iespējams, tas liecina, ka man patīk nedaudz balagāniska mūzika, bet ja godīgi, man par to ir nospļauties.

Taču "The Doors" piedāvā daudz vairāk nekā tikai divas izcilas dziesmas, pat labi zināmo gabalu šajā ierakstā ir daudz vairāk. Jau ievadošā "Break on through (to the other side)" ir viena sasodīti spēcīga kompozīcija, un tad vēl "The End" - gandrīz 12 minūtes gara grandioza kompozīcija, kurā indiešu mūzika sastopas ar Šopēna Sēru maršu.

Vispār jāatzīst, ka The Doors bija diezgan izteikta "keyboard based" grupa, kuras grūvi visvairāk bija balstīti uz Manzareka spēles, kuru lieliski Krīgers papildināja ar ļoti ekonomisku ģitārspēli, un vismaz grupas pirmajā albumā tas parasti radīja vairāk nekā lieliskus rezultātus. Arī mazāk zināmajās dziesmās - tādās kā "Soul Kitchen", "I Looked at You" (kurā pat var just zināmu bītliskumu). Jā, un es pilnībā aizmirsu pieminēt "The End of the Night", kas arī as good as it gets.
2009-02-04
8.5
comments powered by Disqus