Don`t Look Back

Kas īsti ir šī filma? Tā rāda aizkulises Boba Dilana tūrei pa Apvienoto Karalisti 1965.gadā, kas šajā gadījumā nozīmē milzīgu daudzumu izsmēķētu cigarešu, tusēšanu ar Džoanu Baezu un Donovanu, kasīšanos klāt dažādiem cilvēkiem un dažas dziesmas. Ievērojama šī filma skaitās tālab, ka tā Dilanu parāda savādāk nekā tajos laikos bija pierādīts atainot slavenus mūziķus - bieži viņš te redzams kā aizkaitināts, ne pārāk gudrs un ne pārāk simpātisks tipāžs, kuram ļoti patīk "nodirst" cilvēkus (ja kas - tieši viņa "diršanās" ainas ir saistošākās filmā). Taču problēmu filmā netrūkst. Sāksim jau ar to, ka man nepatīk veids, kādā tā ir uzfilmēta un samontēta. Varbūt tam laikam šāda nenopulēta pieeja bija kaut kas novatorisks, bet mani pamatīgi kaitināja fona skaņas, nevajadzīgu epizožu, kurās pilnīgi nekas nenotiek, pārpilnība, un sajūta, ka filmai vienkārši atlasītas daudz maz jēdzīgākās 90 minūtes no safilmētā materiāla, mani neatstāja ne brīdi. Dziesmu ir šausmīgi maz, un tāpat "The Times they are a-changin`" skan trīs vai četras reizes. Un tas neapšaubāmi ir pārāk daudz.
Un zini, kur ir problēma, kāpēc šobrīd man šī filma nešķiet izcila? Visvairāk tajā, ka man nu jau kādu laiku nav īpaši raksturīga nosliece idealizēt popmūziķus un gaidīt no viņiem vienalga ko, izņemot viņu dziesmas. Jā, Dilans šajā filmā neparādās kā cīnītājs par brīvībām un revolucionārs, un viņš nebārstās ar izcilām atklāsmēm, bet ko gan citu no džeka varētu gaidīt? Viņam tur ir 23-24 gadi, un tas, ka kādam ienāk prātā gaidīt no cilvēka šajā vecumā kaut kādas mega atklāsmes un dzīves gudrību, tomēr vairāk liecina arī par šiem pašiem gaidītājiem. Tāpat taču ir skaidrs, ka Bobs Dilans nav Mesija, bet gan a very naughty boy (kā "Braiena dzīvē"), un līdz ar to viņu vajag pieņemt tādu, kāds viņš ir - kā lielisku dziesmu autoru, kas patiešām lielā mērā ir atbildīgs par to, ka rok-pop-mūzika ar laiku izveidojās par paliekošu mākslas formu, kurā dziesmu teksti ne obligāti sastāv no nemitīgas vienas trulas frāzes atkārtošanas un mīlestības apdziedāšanas. Un par to - visu cieņu Dilanam.
Bet filma ir absolūti garlaicīga un grūti skatāma (uz beigām gan kļūst daudz maz labāk), un tās optimālais garums varētu būt 30-40 mīnutes, atsakoties no lielākās daļas liekā un nevajadzīgā. Vispār es labprātāk patiešām noskatītos kādu viņa koncertierakstu, nekā šo. Un "I`m Not There" noteikti bija baudāmāka.
2009-02-05
5.5
comments powered by Disqus