Strange Days
Šis ir tas ieraksts, kas man visvairāk asociējas ar vienas tā dziesmas pirmo pantu:
Es sevi neuzskatu par sevišķi depresīvu būtni, bet "The Doors" ir viena no tām grupām, kuru skumjas mani uzrunā vairāk par visu. Un šis konkrētais ieraksts ir droši viens no maniem iecienītākajiem skumjajiem albumiem, noteikti ne vājāks par grupas pirmo veikumu. Salīdzinoši ar "The Doors" šajā ierakstā lielāku lomu spēlē arī Krīgers ar ģitāru - viņa labākais mirklis līdzās jau minētajai "People are Strange" ir otrs šī ieraksta hits (ja šis vārds te patiešām ir vietā) - "Love me two times", kas vienlaikus ir teju vai optimistiskākā dziesma šajā ierakstā (lai arī tās doma - mīlēsimies šodien divreiz, jo es došos prom - ir tāda hmm...).
Lielākoties Morisons tomēr nerunā par divkāršu mīlēšanos, bet gan vēršas pie liriskās varones ar vārdiem "You`re Lost Little Girl" vai:
Ja kas, šīs ir divas dažādas dziesmas. Vispār var jau teikt, ka "Strange Days" ir albums par mīlestību, taču tā var arī neteikt. Tad jau drīzāk tas ir albums par skumjām, un ļoti skaists albums, kurā katra dziesma var lepoties līdzās Morisona patiešām spēcīgājiem un minimālistiskajiem vārdiem ar lielu daudzumu "āķu", kas to paceļ augstu pāri tradicionālajiem depresīvajiem ierakstiem, kas balstās vien uz atmosfēras. "Strange Days" balstās uz melodijām, un lieliskām melodijām, tur nav šaubu - vai tā būtu "Strange Days" vai "When the Music`s Over", gandrīz visur šeit ir kaut kas, kam pieķerties.
Ja kas, par mīlestību runājot. No 10 šī ieraksta kompozīcijām tikai divās ("Moonlight Drive" un prognozējami - "Love me two times") tiek izteikts šis četru burtu vārds. Ne pārāk daudz, vai ne? Tas tā, apliecinājums Morisona attieksmei. Bet albums - izcils, manuprāt, labāks par "The Doors" un laikam arī labāks par visu, kas tam sekoja. Bet par to - citreiz.
People are strange when wou`re a stranger
Faces look ugly when you`re alone
Women seem wicked when you`re unwantedStreets are uneven whe you`re down"
Es sevi neuzskatu par sevišķi depresīvu būtni, bet "The Doors" ir viena no tām grupām, kuru skumjas mani uzrunā vairāk par visu. Un šis konkrētais ieraksts ir droši viens no maniem iecienītākajiem skumjajiem albumiem, noteikti ne vājāks par grupas pirmo veikumu. Salīdzinoši ar "The Doors" šajā ierakstā lielāku lomu spēlē arī Krīgers ar ģitāru - viņa labākais mirklis līdzās jau minētajai "People are Strange" ir otrs šī ieraksta hits (ja šis vārds te patiešām ir vietā) - "Love me two times", kas vienlaikus ir teju vai optimistiskākā dziesma šajā ierakstā (lai arī tās doma - mīlēsimies šodien divreiz, jo es došos prom - ir tāda hmm...).
Lielākoties Morisons tomēr nerunā par divkāršu mīlēšanos, bet gan vēršas pie liriskās varones ar vārdiem "You`re Lost Little Girl" vai:
Unhappy girl
Left all alone
Playing solitaire
Playing warden to your soul
You are locked in a prison of your own device
Ja kas, šīs ir divas dažādas dziesmas. Vispār var jau teikt, ka "Strange Days" ir albums par mīlestību, taču tā var arī neteikt. Tad jau drīzāk tas ir albums par skumjām, un ļoti skaists albums, kurā katra dziesma var lepoties līdzās Morisona patiešām spēcīgājiem un minimālistiskajiem vārdiem ar lielu daudzumu "āķu", kas to paceļ augstu pāri tradicionālajiem depresīvajiem ierakstiem, kas balstās vien uz atmosfēras. "Strange Days" balstās uz melodijām, un lieliskām melodijām, tur nav šaubu - vai tā būtu "Strange Days" vai "When the Music`s Over", gandrīz visur šeit ir kaut kas, kam pieķerties.
Ja kas, par mīlestību runājot. No 10 šī ieraksta kompozīcijām tikai divās ("Moonlight Drive" un prognozējami - "Love me two times") tiek izteikts šis četru burtu vārds. Ne pārāk daudz, vai ne? Tas tā, apliecinājums Morisona attieksmei. Bet albums - izcils, manuprāt, labāks par "The Doors" un laikam arī labāks par visu, kas tam sekoja. Bet par to - citreiz.
2009-02-05
comments powered by Disqus