The Quiet American
Izlasījis Grema Grīna "Rāmo amerikāni" es beidzot esmu realizējis veselas divas ieceres - pirmkārt, pēc ilgāka laika manis lasītais Grīna darbs ir viens no viņa zināmākajiem, nevis mazāk ievērojamajiem romāniem (tā sagadījās, ka pirms šī no bibliotēkas biju ņēmis virkni viņa grāmatu, kas ar sevišķu atpazīstamību neizcēlās). Otrkārt, līdz ar šo grāmatu Grīns kļuva par pirmo rakstnieku, kura darbus esmu lasījis visās četrās valodās, kurās vispār mēdzu lasīt. Līdz šim vairāki autori bija iepazīti trīs mēlēs (Umberto Eko, Milans Kundera, Kurts Vonnegūts), taču ceturtā allaž izpalika. Nezinu, vai tas ir gluži sasniegums, bet man patīk fiksēt šādus faktus.
"Rāmais amerikānis" ir stāsts, kas patiešām vēsta par kādu rāmu amerikāni, kurš gan līdzās savam rāmumam izceļas ar ne pārāk lielu tālredzību un kuru par spīti viņa it kā ļoti pozitīvajam raksturam nekādi neceļas nosaukt par pozitīvu varoni. Patiesībā gan tieši šis klusais amerikānis nemaz nav grāmatas galvenais varonis, šajā lomā ir Tomass Faulers - padzīvojis anglis, kas Vjetnamā jau labu laiku uzturas kā žurnālists un kas atšķirībā no Peila - jaukā amerikāņa - patiesībā ir daudz jēdzīgāks ideālists nekā naivais un patiesībā diezgan stulbais jeņķis. Vispār tu jau droši vien būsi dzirdējis (vai arī redzējis) tāda paša nosaukuma filmu, kas 2003.gadā kļuva par diezgan lielu grāvēju, taču jāatzīst, ka es šo filmu redzējis neesmu, un īpaši arī nevēlos redzēt - gan tālab, ka tajā piedalās Brendens Freizers (viens no maniem vis-nemīļākajiem aktieriem), gan tālab, ka tā (cik saprotu) salīdzinoši ar grāmatu ir tomēr daudz vairāk american-friendly. Kas attiecas uz pašu grāmatu, tad Grīns tajā patiešām meistarīgi man kā lasītājam portretēja vienlaikus ne pārāk simpātisko viņa rīcības dēļ un tomēr jauko cinisko ideālistu Fauleru, kurš līdz pēdējam cenšas Vjetnamas karā (piezīme - te runa ir par franču karu Vjetnamā, nevis amerikāņu karu) palikt neitrāls un nevienai pusei nesimpatizējošs, taču ir jūtams, kurā pusē ir Grīna simpātijas, un tās droši vien lielā mērā kļuva arī par iemeslu, kāpēc es šo grāmatu varēju lasīt padomju laika izdevumā (kā nekā cenzūra šaipusē bija ļoti spēcīga). Nu jā, grāmata man kopumā patika, nekas izcils gan tā laikam tomēr nebija, bet normāla lasāmviela.
"Rāmais amerikānis" ir stāsts, kas patiešām vēsta par kādu rāmu amerikāni, kurš gan līdzās savam rāmumam izceļas ar ne pārāk lielu tālredzību un kuru par spīti viņa it kā ļoti pozitīvajam raksturam nekādi neceļas nosaukt par pozitīvu varoni. Patiesībā gan tieši šis klusais amerikānis nemaz nav grāmatas galvenais varonis, šajā lomā ir Tomass Faulers - padzīvojis anglis, kas Vjetnamā jau labu laiku uzturas kā žurnālists un kas atšķirībā no Peila - jaukā amerikāņa - patiesībā ir daudz jēdzīgāks ideālists nekā naivais un patiesībā diezgan stulbais jeņķis. Vispār tu jau droši vien būsi dzirdējis (vai arī redzējis) tāda paša nosaukuma filmu, kas 2003.gadā kļuva par diezgan lielu grāvēju, taču jāatzīst, ka es šo filmu redzējis neesmu, un īpaši arī nevēlos redzēt - gan tālab, ka tajā piedalās Brendens Freizers (viens no maniem vis-nemīļākajiem aktieriem), gan tālab, ka tā (cik saprotu) salīdzinoši ar grāmatu ir tomēr daudz vairāk american-friendly. Kas attiecas uz pašu grāmatu, tad Grīns tajā patiešām meistarīgi man kā lasītājam portretēja vienlaikus ne pārāk simpātisko viņa rīcības dēļ un tomēr jauko cinisko ideālistu Fauleru, kurš līdz pēdējam cenšas Vjetnamas karā (piezīme - te runa ir par franču karu Vjetnamā, nevis amerikāņu karu) palikt neitrāls un nevienai pusei nesimpatizējošs, taču ir jūtams, kurā pusē ir Grīna simpātijas, un tās droši vien lielā mērā kļuva arī par iemeslu, kāpēc es šo grāmatu varēju lasīt padomju laika izdevumā (kā nekā cenzūra šaipusē bija ļoti spēcīga). Nu jā, grāmata man kopumā patika, nekas izcils gan tā laikam tomēr nebija, bet normāla lasāmviela.
2009-02-06
comments powered by Disqus