Kazhes pierakstu burtnīca

Ar "Morisona viesnīcu" grupa "Durvis" turpināja savu atkāpšanos no pirmo ierakstu misticisma uz daudz tradicionālākas, blūzā balstītas mūzikas lauciņu. Melodijas joprojām ir labas, Morisons joprojām ir Morisons, taču šī "The Doors" vairs ne tuvu nav tik unikāla grupa kā vēl tikai pāris gadus iepriekš.

Ir šeit, protams, arī vairāk tipiskas grupas agrīnajam periodam dziesmas - tādas kā "Waiting for the Sun", "Ship of Fools", "Queen of the Highway", taču kopumā šis ieraksts daudz vairāk referencē uz vecākām mūzikas formām, reizēm - lieliskā veidā, reizēm - ne tik ļoti lieliskā. Albuma zināmākais skaņdarbs, kā tas vispār ir tradicionāli "The Doors" platēm, ir tā ievadkompozīcija - "Roadhouse Blues", kas patiešām ir diezgan klasisks blūza gabals, kurā turklāt Morisons dzied tādā manierē, ka nezinot, es varbūt nemaz nepateiktu, ka tas ir tas pats Džims, kas no "People are Strange". Melodijas šajā ierakstā ir gandrīz ekskluzīvi Robija Krīgera ģitārspēles pārziņā, un jāsaka, ka šis vecis patiešām bija viens labs ģitārists, visu cieņu viņam par to. Man patiešām šī ieraksta baudīšanu visvairāk traucē tas, ka es "ar iekšām" nejūtu, ka tas, ko es patlaban klausos, ir "The Doors". Un to ietekmē gan mainījusies grupas pieeja dziesmu skeletiem, gan Morisona jauniegūtā dziedāšanas maniere, tā ka tie retie gabali, kuros viņš patiešām izklausās pēc sevis, mani uzrunā daudz vairāk, piemēram, "The Spy". Vispār jāsecina, ka man laikam tomēr The Doors vislabāk patīk tad, kad viņi ir tumši un mistiski, kad Morisons grimst depresīvās mānijās un nevis šādi salīdzinoši viegli un optimistiski. Es spēju atzīt, ka "Morrison Hotel" ir labs albums, bet es nespēju iedomāties sevi to klausāmies regulāri.