L.A. Woman

"Losandželosas sieviete", vadoties no veselā saprāta, ir pēdējais "The Doors" albums. Jau tas nāca klajā pāris dienas pēc Morisona nāves, bet visi tālākie grupas veikumi labākajā gadījumā ir saucami par "Former members of the Doors" albumiem. Taču "LA Woman" klausoties, tu diez vai jutīsi, ka tā tapšanas laikā Morisonam bija atlicis pavisam maz ko dzīvot. Dīvainā kārtā, lai arī šis ieraksts turpina grupas pievēršanos blūzam, salīdzinoši ar "Morrison Hotel" tas tomēr vairāk izklausās pēc īstiem The Doors (ko lai arī nenozīmētu šis apzīmējums). Iespējams, visvairāk tas tā ir tādēļ, ka šī ieraksta zināmākā kompozīcija ir tik klasiska un dooriska, cik vien iespējams - runa, protams, ir par "Riders of the Storm", pēdējo patiešām izcilo šīs grupas eposu. Otrs zināmākais skaņdarbs ir tituldziesma "L.A. Woman", kurā var teikt, ka Morisons sastopas ar Čaku Beriju, vai precīzāk - šādi varētu izklausīties Čaka Berija dziesmas The Doors izpildījumā - it kā nevainīgs piecdesmito gadu rokenrols, bet pilns ar sešdesmito beigu seksualitāti, par kādu vecais tualešu lūriķis Čaks varētu tikai sapņot. Vistipiskākā The Doors tumšās puses dziesma šeit laikam ir "Crawling King Snake", kura gan laikam ir vienlaikus arī blūza skaņdarbs, taču tā precīzi atspoguļo to, kāds blūzs varēja būt The Doors izpildījumā - ar atkal jau šim mūzikas stilam parasti neraksturīgu seksualitāti un netipisku lirisko materiālu (lai gan tas, protams, pašiem The Doors ir vistipiskākais iespējamais materiāls). Vēl droši vien tu zini arī "Love Her Madly", kuru nedaudz citā stilā varētu izpildīt arī šīs pašas ēras meiteņu grupas, taču The Doors izpildījums, protams, ir tāds, ka labāku vēlēties nav iespējams. Katrā ziņā šis ieraksts man patīk labāk nekā grupas pāris iepriekšējie veikumi, bet es joprojām pastāvu pie apgalvojuma, ka tik labi kā iekš "Strange Days" viņi nekad vairs nebija.

Un tagad varu sākt klausīties bez-Morisona Doors...
2009-02-11
8.0
comments powered by Disqus