Other Voices

Džims Morisons ir miris. Nekas viņu nespēs atgriezt atpakaļ no mirošo leģendu panteona, un līdz ar to ir skaidrs, ka "The Doors" ieraksti, kas tapuši pēc liktenīgā 1971.gada 3.jūlija, nav nekādi īsti "The Doors" albumi. Taču Manzareks, Krīgers un Densmors mēģināja pierādīt, ka šajā lieliskajā grupā bija arī citas balsis, izņemot Džima. Ka ne tikai Šamanis, Ķirzaku ķēniņš varēja apburt klausītājus ar savu auru, bet ka to varēja arī viņa uzticamie ieroču nesēji. Vai viņi to varēja? Dabiski, ka nē.

Ir jau skaidrs, ka Morisons grupā bija "tikai" dziedātājs. Viņš nerakstīja mūziku un viņa pienesumi bija pamatā tekstos un atmosfērā. Taču, iespējams, ka tieši šajos elementos bija lielākā daļa šīs grupas spēka. Cik oriģināls taustiņieks lai nebūtu Manzareks, cik unikālā balsī lai nerunātu Krīgera ģitāra un cik godprātīgi lai nesistu bungas Densmors, viņi trijatā nespēj radīt mūziku, kura patiešām izklausītos pēc The Doors. Nē - pa brīžam, piemēram, šo ierakstu ievadošajā "In the eye of the sun", viņi spēj izklausīties pēc gandrīz īstiem The Doors. Taču visbiežāk viņi pat necenšas līdzināties tai grupai, kas viņi bija vēl tikai dažus mēnešus iepriekš. Vai tu vari iedomāties Džimu dziedam "Variety is the spice of life"? Es to noteikti nevaru. Un ne tikai tāpēc, ka dziesmas komiskais pret poligāmiju (vai par poligāmiju) vērstais dziesmas teksts nebūtu Morisonam pieņemams. Morisons nedziedāja kantrī, tas ir skaidrs, un lai arī šīs dziesmas melodija nav nemaz tik slikta, tai nav pilnīgi nekā kopīga ar grupu, kuras vārdu tā sevī nes.

Patiesībā šis ieraksts nav ne tuvu tik slikts, kā to varētu gaidīt - katra dziesma pati par sevi ir tīri ok. Vienīgā problēma - tas nav The Doors. Ja grupas atlikušie dalībnieki būtu pārsaukušies par "The Dorks", pilnīgi iespējams, ka "Other Voices" (ko gan tad droši vien sauktu "Odor Voices") vairums sauktu par labu ierakstu. Tajā netrūkst jautru un lipīgu dziesmiņu - tādu kā "I`m Horny, I`m Stoned" un tajā netrūkst mierīgu dziesmu tādu kā "Down on the Farm". Protams, ka grupai pietrūkst patiešām laba dziedātāja, bet "The Dorks" gadījumā tā nebūtu tik liela problēma. Viss ir savādāk tādēļ, ka šī grupa sevi dēvē par "The Doors". Bet tā nav "The Doors", tas nu ir skaidrs, jo ar visām roots rock un blūza nosliecēm pēdējos divos albumos The Doors tomēr saglabāja savu īpašo skaņu, savu īpašo identitāti, bet šajā ierakstā no tā nav ne miņas. Vienlaikus atkārtošos - šis nav slikts ieraksts, tikai to labāk droši vien ir klausīties, nezinot, kā sauc to izpildošo grupu.
2009-02-11
6.5
comments powered by Disqus