American IV: The Man Comes Around

"The Man Comes Around" ir pēdējais Džonija Keša albums, kas iznāca, vīram melnā vēl esam dzīvam. Tas arī sarūpēja Kešam pēdējo viņa dzīves laikā lielo hitu lieliskā Nine Inch Nails "Hurt" kavera veidā, kas patiešām Keša izpildījumā iegūst īpašu nozīmi un īpašu jēgu, zinot to, ka tās ierakstīšanas laikā Džonijs jau patiešām bija tādā stāvoklī, ka viņam šī dziesma nozīmēja kaut ko sevišķu. Līdzīgi kā citos savas "American" sērijas ierakstos, arī "The Man Comes Around" ietvaros Kešs pamatā izpilda labi zināmas citu izpildītāju dziesmas - sākot jau ar tradicionālām melodijām un beidzot ar popmūzikas produktiem, un tieši pop gabalu kaveri lielākoties ir veiksmīgākie šī ieraksta posmi - arī Depeche Mode "Personal Jesus" Keša izpildījumā kaut ko noteikti iegūst, kļūstot intīmāks un personīgāks.

Dabiski, ka ne visos gadījumos "the Cash treatment" ir dziesmām piemērots un nepieciešams - tā bītlu "In My Life" kavers ir vienkārši nevajadzīgs, jo Kešs nespēj piedāvāt neko tādu, kā nav oriģinālajā dziesmā. Protams, no otras puses viņš arī šo dziesmu sevišķi nesabojā (lai gan jāatzīst, ka bītlu dziesmas vispār tā kārtīgi sabojāt ir ļoti grūti), bet īsti skaidrs, kāpēc viņš izvēlējās izpildīt tieši šo konkrēto kompozīciju (kura gan varbūt kaut kā atbilst paša Keša lifestorijam, taču viņa izpildījumā tā neizklausās pēc dziesmas, kas nāk no Keša būtības). Vēl viens neveiksmīgs kavers ir "Bridge over troubled water", kurā Kešam piedzied Fiona Epla - šajā versijā šī dziesma vienkārši nav ne uz pusi tik laba kā oriģinālā. Tikām The Eagles "Desperado" kavers man patīk - iespējams, pat labāk par oriģinālu, jo sirsnīguma departamentā Kešs "ērgļiem" iekabina vienos vārtos.

Kas attiecas uz mazāk atpazīstamajām dziesmām, tās lielākoties seko vienam un tam pašam paraugam - diezgan minimālu aranžējumu pavadījumā Kešs dzied tik sirsnīgi, cik vien viņš to spēj. Reizēm dziesmas ir diezgan klasisks country - kā piem., "Tear Stained Letter" vai "Sam Hall" gadījumā, un tas man ne pārāk tīk. Citkārt tikām dziesmas nostrādā labāk - kaut vai Kešam izpildot klasisko "We`ll Meet Again", kas parastiem cilvēkiem (tādiem kā man) visvairāk zināma no tās pieminēšanas dziesmā par Veru Linnu no "The Wall". Kopumā man šis albums patīk labāk nekā Kešs viņa "ziedu dienās" galvenokārt tāpēc, ka augstāks procents materiāla man šķiet pieņemams, un arī Kešs pats šķiet pārliecinošāks nekā jaunības gados, kad viņa imidžs šķita daudz uzspēlētāks un teatrālāks. Šedevrs "American IV", protams, nav, bet veids, kā atskatīties uz aizvadīto dzīvi, apkopojot visas tās atziņas nedaudzās dziesmās (te es, protams, atsaucos uz Dewey Cox story), tas ir pilnīgi pietiekami labs.
2009-02-19
7.0
comments powered by Disqus