Kazhes pierakstu burtnīca

Es nenoliedzu, ka "Mēness ir norietējis" ir propagandas literatūras darbs. Tas nav domāts tīri kā māksliniecisks veikums, tajā skaidri un gaiši var saprast, kāpēc šī grāmata ir rakstīta, kādi ir tās mērķi un ko ar to autors vēlējies panākt. Taču šī būs viena no tām situācijām, kur es nesaskatu šādā propagandas darbā neko sliktu. Ar šo noveli/mini romānu Džons Steinbeks vērsās pie nacistu okupētās Francijas ar aicinājumu nepadoties, ar aicinājumu nesadarboties, ar aicinājumu cīnīties par savu brīvību. Nekā slikta šādā aicinājumā es nesaskatu, un līdz ar to man pret grāmatu nav iebildumu. Turklāt der pieminēt, ka nedz vācieši, nedz francūži šajā grāmatā vārdā minēti netiek (arī personāžu vārdi nav TIK izteikti raksturīgi konkrētām nācijām, lai tas kļūtu par problēmu), tā ka šo grāmatu var uztvert par aicinājumu cilvēkiem būt brīviem ne tikai konkrētajā situācijā, kad tapa "Mēness ir norietējis", bet arī kopumā.

Grāmatas darbība norisinās kādā mazpilsētā, kurā kādu dienu iebrūk ienaidnieka karaspēks (ne pārāk lielā daudzumā) un pārņem varu. Pilsētas mērs un viņam tuvie cilvēki sākotnēji nezina, kā viņiem rīkoties un kā labāk uzvesties attiecībā pret iebrucējiem, bet ar laiku viņiem rodas diezgan skaidra apjausma, un uz romāna beigām notiek tas, ko kāds no iebrucēju karavīriem raksturo kā "mušas uzveikušas mušpapīru". Proti, lai gan pilsētiņa joprojām ir ieņemta, faktiski tajā iebrukušais karaspēks kļūst par situācijas ķīlniekiem, kuri neko īsti padarīt pret vietējiem iedzīvotājiem nevar - kā tikai vienīgi piespriest bargus sodus, nogalināt nepaklausīgos un tā tālāk, bet vienlaikus viņiem arī pašiem jābaidās par savām dzīvībām. Patiesībā jau es saprotu, ka nekāda sakara ar reālismu šai grāmatai nav - tajā aprakstītie varoņi un situācijas robežojas ar fantastiku (starp citu - der pieminēt, ka iebrucēju tēli grāmatā nebūt nav iezīmēti tik melnās krāsās, kā to varētu no šādas grāmatas gaidīt, tie nebūt nav domāti kā sevišķi nesimpātiski), taču man grāmata šķita ļoti pacilājoša un motivējoša, tā ka es varu tai tikai izteikt savu atzinību. Un tas - par spīti tam, ka mans līdzšinējais iespaids par Steinbeka daiļradi nav bijis sevišķi pozitīvs. Taču šī grāmata man patika, tā tiešām piepildīja ar tādu īpatnēju siltumu un dzīvessparu, ka varu tikai pateikt paldies tās autoram par to, ka viņš spēja tik labi apvienot vienā politisko pasūtījumu (pat, ja viņam neviens to nebija izteicis un viņš to radīja no brīvas gribas) un vienkārši ļoti labu lasāmvielu, ar pietiekami skaidru un nepretenciozu morāli un pareizo attieksmi.