Thick as a Brick
Man nepavisam nav grūti izvēlēties, kurš Jethro Tull man ir vistuvākais. "Aqualung" un "Stand Up", protams, ir ļoti labi, bet "Thick as a Brick" esamība tiem vienkārši neļauj saukties par šīs grupas labākajiem veikumiem. Viss tā sakarā ir īpašs, un nav brīnums, ka daudzi to uzskata par vienu no progroka izcilākajiem veikumiem.
Šeit droši vien būtu vērts izstāstīt šo to par šī albuma tapšanu. Grupas pazinējiem tas gan, protams, nebūs nekas jauns, bet "svešajiem" nebūs interesanti, un tomēr. Tātad pēc grupas iepriekšējā ieraksta "Aqualung" iznākšanas mūzikas prese to pamatīgi slavēja it īpaši saistībā ar ieraksta "koncepciju" un idejām, kas tam bija apakšā. Ījans Andersons tikām apgalvoja, ka nekāda baigā koncepta šajā albumā nebija un tas viss bija kaķa murgi. Un tālab nākamajā ierakstā viņš izlēma patiešām radīt tādu konceptu, lai šiem trakajiem cilvēkiem būtu pamatoti daudz ko pētīt un analizēt, un tā radās "Thick as a Brick" - ar nosaukumu šajā gadījumā var saprast, ka ideju šeit iekšā ir tik biezs kā ķieģelī (vai tamlīdzīgi).
Tālāk nāk ieraksta paša background stāsts un iepakojums. Oriģinālā plate bija iesaiņota (nesaprotu gan, kā tas īsti bija nodrošināts) viltotā provinciālā laikrakstā, pilnā ar dažādiem jocīgiem rakstiem, kuri, kā izskatās, bija visai līdzīgi The Onion stilam. Un centrālais stāsts šajā avīzē bija par kādu astoņgadīgu zēnu ar iesauku "Mazais Miltons", kurš bija uzvarējis kādā dzejas konkursā ar savu dzejoli "Thick as a Brick", taču vēlāk tika diskvalificēts par rupja vārda lietošanu. Protams, ka nekāds astoņgadīgs zēns šo "Thick as a Brick" rakstījis nebija (ja vien Ījāns Andersons kaut kur pagrabā neslēpa astoņgadīgu dzejošanas ģēniju), bet ieraksta tekstuālā puse vairāk vai mazāk vēsta par galvenā varoņa pieaugšanas procesu.
Šis ir viens no pirmajiem ierakstiem, kur visu LP aizpilda viens skaņdarbs (plates ietilpīguma dēļ to gan, nācās sadalīt divās pusēs, taču faktiski tā patiešām ir viena kompozīcija). Pārmērīgi garas kompozīcijas bieži ne pie kā laba nenoved, taču "Thick as a Brick" nav šis gadījums - tā kā šis ieraksts faktiski ir tāda kā roka simfonija, nevis viena brutāli gara dziesma, un muzikālo ideju un tēmu tur ir tādas tonnas, ka vai baisi metas, par nekādu garlaicību nevar pat runāt. Dažādās daļās šis ieraksts ir gan maigs un delikāts, gan mežonīgs un traks, tā skanējumu veido ļoti bagātīgs instrumentu klāsts - līdzās tradicionālajai Andersona flautai, Barres ģitārai un Džona Evana dažādajiem taustiņu instrumentiem šeit parādās arī vijoles, lautas, trompetes un orķestrālais pavadījums. Un tas viss burtiski kūsā no oriģinalitātes un daudzveidības. Tempa maiņas, lieliskas saspēles starp dažādiem instrumentiem, Andersona ļoti patīkamā balss, tas viss rada gandrīz katarktisku iespaidu uz manu psihi. Viena no neapšaubāmajām rokmūzikas pērlēm.
Šeit droši vien būtu vērts izstāstīt šo to par šī albuma tapšanu. Grupas pazinējiem tas gan, protams, nebūs nekas jauns, bet "svešajiem" nebūs interesanti, un tomēr. Tātad pēc grupas iepriekšējā ieraksta "Aqualung" iznākšanas mūzikas prese to pamatīgi slavēja it īpaši saistībā ar ieraksta "koncepciju" un idejām, kas tam bija apakšā. Ījans Andersons tikām apgalvoja, ka nekāda baigā koncepta šajā albumā nebija un tas viss bija kaķa murgi. Un tālab nākamajā ierakstā viņš izlēma patiešām radīt tādu konceptu, lai šiem trakajiem cilvēkiem būtu pamatoti daudz ko pētīt un analizēt, un tā radās "Thick as a Brick" - ar nosaukumu šajā gadījumā var saprast, ka ideju šeit iekšā ir tik biezs kā ķieģelī (vai tamlīdzīgi).
Tālāk nāk ieraksta paša background stāsts un iepakojums. Oriģinālā plate bija iesaiņota (nesaprotu gan, kā tas īsti bija nodrošināts) viltotā provinciālā laikrakstā, pilnā ar dažādiem jocīgiem rakstiem, kuri, kā izskatās, bija visai līdzīgi The Onion stilam. Un centrālais stāsts šajā avīzē bija par kādu astoņgadīgu zēnu ar iesauku "Mazais Miltons", kurš bija uzvarējis kādā dzejas konkursā ar savu dzejoli "Thick as a Brick", taču vēlāk tika diskvalificēts par rupja vārda lietošanu. Protams, ka nekāds astoņgadīgs zēns šo "Thick as a Brick" rakstījis nebija (ja vien Ījāns Andersons kaut kur pagrabā neslēpa astoņgadīgu dzejošanas ģēniju), bet ieraksta tekstuālā puse vairāk vai mazāk vēsta par galvenā varoņa pieaugšanas procesu.
Šis ir viens no pirmajiem ierakstiem, kur visu LP aizpilda viens skaņdarbs (plates ietilpīguma dēļ to gan, nācās sadalīt divās pusēs, taču faktiski tā patiešām ir viena kompozīcija). Pārmērīgi garas kompozīcijas bieži ne pie kā laba nenoved, taču "Thick as a Brick" nav šis gadījums - tā kā šis ieraksts faktiski ir tāda kā roka simfonija, nevis viena brutāli gara dziesma, un muzikālo ideju un tēmu tur ir tādas tonnas, ka vai baisi metas, par nekādu garlaicību nevar pat runāt. Dažādās daļās šis ieraksts ir gan maigs un delikāts, gan mežonīgs un traks, tā skanējumu veido ļoti bagātīgs instrumentu klāsts - līdzās tradicionālajai Andersona flautai, Barres ģitārai un Džona Evana dažādajiem taustiņu instrumentiem šeit parādās arī vijoles, lautas, trompetes un orķestrālais pavadījums. Un tas viss burtiski kūsā no oriģinalitātes un daudzveidības. Tempa maiņas, lieliskas saspēles starp dažādiem instrumentiem, Andersona ļoti patīkamā balss, tas viss rada gandrīz katarktisku iespaidu uz manu psihi. Viena no neapšaubāmajām rokmūzikas pērlēm.
2009-03-04
comments powered by Disqus